{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Ģērmanis GIGA

Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Bez mītiem par diabētu

Guna Kaše 

Cukura diabētu mēdz dēvēt gan par nopietnu slimību, gan par dzīvesveidu. It kā pretrunīgi, taču diabēts patiešām ir šis gan - gan. Bet kādi īsti ir tā cēloņi, pazīmes, un ar ko ikdienā nākas rēķināties cilvēkiem, kuri slimo ar diabētu?

Atslēga - insulīns
Cilvēka gremošanas traktā uzņemtā barība sadalās ogļhidrātos, olbaltumvielās un taukos. Ogļhidrāti sašķeļas līdz vienkāršiem cukuriem jeb glikozei un tad nokļūst asinīs, paaugstinot tajās glikozes koncentrāciju. Tātad cukura līmeni asinīs paaugstina ne vien saldumi, bet arī citi produkti, kas satur ogļhidrātus - graudaugi, augļi, ogas, piena produkti, daļa dārzeņu, rieksti, sēklas.
Aizkuņģa dziedzerī atrodas ļoti daudz mazu šūniņu, kuras sauc par beta šūnām. Tās ražo un izdala asinīs insulīnu, kas nepieciešams, lai uzņemtā glikoze varētu iekļūt šūnās, kur tā tiek izmantota enerģijas iegūšanai. Tas nozīmē, ka glikoze šūnām ir kā degviela, bet insulīns kontrolē, lai katra šūna to saņemtu vajadzīgā daudzumā gan dienu, gan nakti.
Cukura diabēts izmaina veidu, kā organisms izmanto uzņemto barību. Problēmas atslēga ir insulīns. Ja organismā trūkst insulīna vai tas nedarbojas pietiekoši, glikoze nespēj iekļūt šūnās un uzkrājas asinīs. Šūnas tajā pašā laikā cieš no enerģijas trūkuma. Šo situāciju sauc par hiperglikēmiju - pārāk lielu glikozes koncentrāciju asinīs. Hiperglikēmija ir galvenais cukurslimības simptoms.

Paaugstināta cukura līmeņa (hiperglikēmijas) pazīmes:
• palielināts urīna daudzums;
• slāpes;
• izsalkums;
• nogurums, nespēks, miegainība;
• slikta dūša, vemšana;
• sausa, bieži iekaisusi un niezoša āda;
• redzes traucējumi;
• krampji ikros;
• uroģenitalās sistēmas infekcijas;
• slikti dzīstošas brūces;
• ķermeņa masas zudums.

Ja šīs pazīmes novēro cilvēks, kuram nav diagnosticēts cukura diabēts, viņam ieteicams doties pie ārsta un veikt analīzes. Ilgstoša hiperglikēmija var izraisīt samaņas zaudēšanu un komu, turklāt diabēta pacientiem augsts glikozes līmenis asinīs palielina diabēta komplikāciju risku - ar gadiem var attīstīties sirds un asinsvadu slimības, nieru, acu un citas saslimšanas.

Vai ar diabētu saslimst saldummīļi?
Cukura diabētam ir divi veidi jeb tipi:
1. tipa cukura diabēts parasti attīstās gados jauniem cilvēkiem. Tā cēlonis ir absolūts insulīna deficīts, kas rodas auto-imūnam iekaisumam bojājot aizkuņģa dziedzera beta šūnas. Tas nozīme, ka organisma imūnšūnas izraisa organisma šūnu bojāeju. Slimības attīstībā svarīga ir ģenētiska nosliece, taču ne visi cilvēki, kuriem ir nelabvēlīga iedzimtība, saslimst ar cukura diabētu.
Tātad diabēta pacienta organisms pats vairs nav spējīgs ražot insulīnu. Beta šūnas iznīcinās pakāpeniski, iespējams, vairāku gadu laikā, kad cukurslimības simptomus vēl nenovēro. Hiperglikēmija - paaugstināts cukura daudzums asinīs strauji parādās, aizejot bojā lielākajai daļai beta šūnu.
1. tipa cukura diabēts nav izārstējams, lai kontrolētu glikozes koncentrāciju asinīs, slimniekiem ik dienu jāinjicē insulīns, turklāt ievadītā insulīna daudzums jāiemācās sabalansēt ar uzturu un fizisko aktivitāti.

2. tipa cukura diabēts ir biežāk (~90%) sastopamais diabēta tips, kas parasti attīstās pēc 40 gadu vecuma. Salīdzinot ar 1. tipa diabētu, iedzimtībai 2. tipa cukura diabēta attīstībā ir vēl lielāka nozīme. Tomēr tikpat būtiska ir aptaukošanās (sevišķi, ja taukaudi lokalizēti galvenokārt vēdera zemādā un ap iekšējiem orgāniem), mazkustība, hronisks stress.
Šie faktori izraisa audu mazjutību pret insulīnu (to sauc par insulīnrezistenci) un nepietiekamu insulīna sekrēciju. Sākumā traucējumi izpaužas tikai kā nepietiekama un novēlota insulīna sekrēcija pēc ogļhidrātiem bagātas maltītes, kas izraisa hiperglikēmiļu. Savukārt tukšā dūšā insulīna līmenis ir pat paaugstināts -tādējādi organisms cenšas pārvarēt audu insulīnrezistenci, Tādēļ 2. tipa cukura diabēts var ilgstoši noritēt bez simptomiem. Aprēķināts, ka vidēji no slimības sākuma līdz diagnozes noteikšanai paiet 5-7 gadi. Reizēm to atklāj vienlaikus ar diabēta vēlīnām komplikācijām.
Ārstēšanā vissvarīgākais ir samazināt ķermeņa masu, palielināt fizisko slodzi, vēlāk nepieciešams lietot tabletes glikozes līmeņa samazināšanai. Taču pakāpeniski arī 2. tipa cukura diabēta pacientiem insulīnu ražojošo šūnu skaits samazinās, un, mazinoties insulīna sekrēcijai, jāsāk insulīnterapija (injekcijas).

Pazemināta cukura līmeņa (hipoglikēmijas) pazīmes:
• pēkšņa svīšana;
• galvassāpes;
• sirdsklauves;
• roku un kāju trīcēšana;
• redzes traucējumi (halucinācijas);
• bada sajūta;
• pastiprināta uzbudinātība; 9 personības izmaiņas;
• samanās zaudēšana.

Diabēta pacients - ne soli bez saldumiem?
Nepietiekams uzņemtās barības daudzums vai izjaukts ēšanas režīms, palielināta fiziskā aktivitāte, kā arī pārāk lielas insulīna devas ievadīšana diabēta pacientam var izraisīt hipoglikēmiju - pazeminātu cukura līmeni asinīs. Stipri samazinoties glikozes koncentrācijai asinīs, var iestāties bezsamaņa, tādēļ, jūtot hipoglikēmijas pazīmes, tās pēc iespējas ātrāk jānovērš. Ja hipoglikēmija nav smaga, tas ir viegli izdarāms - tikai jāapēd kāds ogļhidrātus saturošs produkts, kas ātri uzsūcas no gremošanas trakta. Ja tas izdarīts, tad 10 - 15 minūšu laikā hipoglikēmijas simptomiem jāizzūd.
Hipoglikēmija diabēta pacientu var piemeklēt jebkurā laikā un vietā, tādēļ cilvēkiem, kuri slimo ar diabētu, vienmēr un visur līdzi jābūt kādam saldumam - vismaz pāris konfektēm vai cukura graudiem. Turklāt hipoglikēmijas gadījumā ļoti nozīmīga var būt līdzcilvēku sapratne un palīdzība. Diabēta pacients var lūgt (atnest) saldumu, ja pašam tā nav pie rokas - šajā gadījumā nedrīkst kavēties ar palīdzību.

Durt sev - šausmīgi?
1. tipa cukura diabēta slimniekiem insulīns jāinjicē ik dienu - no tā atkarīga viņu veselība. Pēc injekcijas insulīns uzsūcas un nokļūst asinīs, kas to iznēsā pa visu ķermeni. Audos insulīns piesaistās specifiskām saistīšanās vietām, kas atrodas uz muskuļu un tauku šūnu membrānām. Tādējādi glikoze var iekļūt šūnās un tikt izmantota enerģijas iegūšanai.
Insulīnterapijas mērķis ir ievadāmā insulīna daudzumu un režīmu pēc iespējas tuvināt vesela cilvēka aizkuņģa dziedzera darbībai. Tas nozīmē, ka diabēta pacientam vienu vai divas reizes dienā jāsaņam tā saucamais bazālais insulīna preparāts, kas nodrošina organisma prasību pēc insulīna starpmaltīšu periodā. Bez tam pirms katras ēdienreizes (brokastīm, pusdienām, vakariņām) slimniekam jāsaņem īsas darbības insulīna injekcija, ar kuras palīdzību organismā tiek nodrošināta apēsto ogļhidrātu izmantošana.
Diabēta pacientam pašam jāiemācās insulīna devu sabalansēt ar uzturu, kā arī ar fizisko slodzi, kuras rezultātā cukura līmenis asinīs mazinās. Mūsdienās insulīna injicēšana ir gandrīz nesāpīga, jo adatas, ar kurām slimnieks to sev veic, ir pavisam niecīgas. Grūtības diabēta pacientam drīzāk sagādā viss viņa dzīvesveids kopumā - paškontrole (ikdienā diabēta slimnieki ar speciālu aparātu palīdzību paši sev regulāri nosaka cukura līmeni asinīs), regulāras ēdienreizes, pareizas insulīna devas un ogļhidrātu daudzuma aprēķināšana, sliktā pašsajūta, kas saistīta ar paaugstinātu vai pazeminātu cukura līmeni asinīs, bailes no vēlīnām komplikācijām... Kā ari apziņa, ka tas ir uz mūžu. Taču, ja diabēta pacients savu slimību uztver kā dzīvesveidu, nevis kā neizārstējamu kaiti, un iemācās regulēt cukura līmeni asinīs, dzīves kvalitāte nemazinās.

Ievēro:
Ar cukura diabētu sirgstošajiem nereti asinsvadu bojājumu dēļ ir pasliktināta perifērā asinsrite, kā rezultātā tiek traucēta skābekļa piegāde audiem. Tas var radīt dažādas komplikācijas, piemēram, uz apakšējām ekstremitātēm var veidoties atrofiskas čūlas.

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi