{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Ģērmanis GIGA

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Čūskas - indīgās un derīgās

Ilmārs Tīrmanis

Čūska – klusā, lokanā, noslēpumainā. Tā, kura spēj hipnotizēt un kuras apkampiens mēdz būt nāvējošs, tā, kuras dēļ mūsu senči zaudēja paradīzi. Taču arī tā, kuras attēls medicīnas iestāžu simbolikā sola atgūt vai iegūt veselību.

Pasaulē mīt gandrīz 3000 čūsku sugas. To vairākums apdzīvo teritorijas, kur ir silts klimats. Latvija čūskām ir ziemeļu zeme, tāpēc pie mums sastopamas tikai trīs sugas: zalktis (Natrix natri), holarktiskā odze (Vipera berus) un gludenā čūska (Coronella austriaca).

Indīgā skaistule

Indi spēj ievadīt vienīgi odze – neliels, ap 50–60 cm vien garš (salīdzinot ar abām pārējām sugām, padrukns), lempīgs, toties skaists radījums – tumšs līkloču raksts vijas pār spīdīgo pelēko, sarkanīgo, tumši brūno vai smilšu krāsas muguru, parasti “V” vai “X” veida zīmējums rotā trapecveidīgo galvu. Tiesa, sastopami arī no virspuses pilnīgi melni eksemplāri, kam nedz raksts uz muguras, nedz zīmējums uz galvas nav saskatāms. Ļoti reti patrāpās vienkrāsaini sarkanīgi īpatņi. Tāpat kā citām čūskām, arī šai acu plakstiņi ir saauguši, nekustīgi. Tāpēc radies aplamais uzskats, ka čūskas spēj hipnotizēt. Bez tam odzei ir uz āru izvirzītas “uzacis”, kas padara tās izskatu dusmīgu. Taču dusmīga viņa nav. Ja nu vienīgi tāda kļūst, ilgstoši uzbāzīgi kaitināta. Tad odze mazliet izslejas, atliec jeb “atvēzē” ķermeņa priekšdaļu un šņāc – brīdina, tomēr uzbrukt negrasās. Odze nekad pirmā tīši neuzbrūk cilvēkam. Kož tikai tad, ja viņai snaudošai neuzmanīgi uzmin vai aizskar ar roku. Parasti gan odze jau laikus sajūt cilvēka tuvošanos un cenšas nemanīti paslēpties akmeņu vai žagaru kaudzē, alā vai zemsegā. Tad varat mīdīties tai virs galvas, uzsēsties, uzgulties. Nekas nenotiks. Ja paslēpties neizdodas, rāpulis paliek nekustīgi guļam, cerībā, ka netiks ieraudzīts.

Holarktiskā odze ir aukstumizturīgākās čūskas pasaulē. Arī Latvijā viņas pavasarī no ziemas paslēptuvēm izlien agrāk nekā citi rāpuļi. Aprīlī, maijā, kamēr naktis vēl vēsas, odzes ir aktīvas galvenokārt dienā. Aktīvas, tomēr dzestrajā gaisā vēl samērā gurdenas, tāpēc ne vienmēr spēj paglābties no dažādām briesmām, piemēram, putna nagiem, zvēra zobiem, liesmām, ko rada bezatbildīgi cilvēki, aizdedzinot kūlu.

Vēlāk, iestājoties siltākam laikam, odzes kļūst par krēslas un tumsas dzīvniekiem. “Kaķa acis” – vertikāli redzokļi – liecina par šo čūsku naksnīgo dzīvesveidu. Tomēr arī gaišā laikā tās mēdz izlīst no paslēptuvēm – lai pasildītos rīta vai pēcpusdienas saules staros. Visi rāpuļi, arī čūskas, ir poikilotermi dzīvnieki – sava ķermeņa sasildīšanai izmanto siltumu no apkārtējās vides, paši to neražo.

Lai arī odzi dēvē par meža čūsku, īstā vienlaidus mežiņā tā sastopama samērā reti. Rāpulim vairāk patīk ceļmalas, izcirtumi, mežmalas, krūmāji, sausāki sūnu purvi. Odze ļoti pieķeras savai dzīvesvietai un pamet to tikai ārkārtējos gadījumos. Ja čūsku noķer un atkal palaiž brīvībā vairākus simtus metru no sagūstīšanas vietas, dzīvnieks vienmēr cenšas atgriezties “mājās”.

Odžu “kāzu” laiks iekrīt pavasarī. Pieaugušie (vismaz trīs četrus gadus vecie) čūsku tēviņi pirms tā rīko turnīrus pieaugušo (vismaz četrus piecus gadus nodzīvojušo) mātīšu dēļ. Tikai dažiem cilvēkiem laimējies tos novērot. Turnīri, kuros sāncenši, savus piepaceltos priekšgalus viens ap otru vīdami, cenšas nospiest pretinieku pie zemes, notiek īsti bruņinieciski – neviens duelants nelieto savu visbīstamāko ieroci – puscentimetru garos indes zobus. Zobus, nevis dzeloni! Par dzeloni nezinoši cilvēki uzskata čūskas iešķelto mēli, kas rāpulim kalpo par svarīgāko maņu – taustes un arī ožas orgānu. Indes zobus daba odzēm devusi barības ieguvei – galvenokārt peļveidīgo grauzēju, arī putnu, ķirzaku, abinieku un kukaiņu nogalināšanai.

Odze ir cilvēkiem noderīgs rāpulis, jo no tās indes var iegūt vērtīgus medikamentus. Tāpēc nav brīnums, ka šo čūsku daudzās zemēs, arī Latvijā, sargā likums. Starp citu – nogalināt jebkuru rāpuli nozīmē izdarīt noziegumu ne vien pret savas dzimtenes dabu, bet arī pret Latvijas likumu.

Lai gan bieži dzirdēti briesmu stāsti, nekādus lēcienus neveiklais rāpulis izdarīt nespēj. Kožot noskatītajam medījumam, visbiežāk odze vienkārši iztaisno iepriekš atliekto ķermeni. Lai šādi kožot droši trāpītu, attālums līdz mērķim nedrīkst būt lielāks par pašas čūskas garumu. Ja odze lien vai guļ taisni izstiepusies, viņa veiksmīgi spēj kost tikai uz sāniem vai aizmuguri, turklāt vēlams, lai attālums līdz mērķim nebūtu lielāks par pusi no pašas čūskas garuma.

Medījuma organismā inde iekļūst caur zobos esošiem kanāliem. Indes zobi atrodas augšžokļa apakšpusē, tā pašā priekšējā galā, indes kanāli atveras zoba priekšpusē. Visu čūsku, arī odzes, aukšžokļa kauls ir ļoti kustīgs, spējīgs pagriezties pat 90 grādus ap savu garenasi. Tas atvieglo ne vien košanu, bet arī medījuma norīšanu, ko man labpatiktos nosaukt par uzmaukšanos barībai.

Lai visu mūžu nenāktos dzīvot ar atvērtu muti, odze savus relatīvi garos medību ieročus (zobus) parasti nēsā atpakaļvērsti pieliektus pie augšžokļa un apslēptus īpašās gļotādas makstīs. Kad košanas brīdī čūska plati atver muti, zobi automātiski kā eņģēs izvirzās uz priekšu un novietojas vertikāli. Upuri gan vispirms ķer nevis indes zobiem bruņotais augšžoklis, bet sīkiem, neindīgiem zobiem klātais apakšžoklis – tas atbalstās pret indējamo objektu, tā palīdzot indes zobiem dziļāk ietriekties miesā.

Indes odzei ir ļoti maz. Bet tā viņai daudzkārt vērtīgāka nekā dolārs cilvēkam. Protams, čūska pati to nezina, tomēr medībās indi izmanto ekonomiski. Inde kalpo ne tikai upura nogalināšanai, bet arī palīdz to sadalīt. Varbūt tāpēc čūskas gremošanas sistēma spēj tikt galā pat ar laupījuma kauliem un zobiem?

“Kāzu” laikā, starp citu, odzes gavē. Tās nemedī arī “pārģērbšanās” jeb ādas virsējās kārtas maiņas laikā. Ja izdodas atrast veselu, kā zeķi nomauktu, čūskas virsādu, skaidrs, ka to nometis veselīgs rāpulis. Vārgām un slimām čūskām āda atlobās pa daļām. Veselīgas pieaugušās odzes nomauc ādu četras reizes gadā, gaudenas pieaugušās un visas augošās – biežāk. Čūskas ir kurlas – nedzird skaņu, kas izplatās pa gaisu, toties ar ķermeni labi uztver niecīgus zemes satricinājumus. Tāpēc pieredzējušāki pētnieki čūskulājos staigā basām kājām, lai soļi būtu elastīgāki un “mīkstāki” – čūskām grūtāk uztverami. Un baskājaiņi nemaz nebaidās! Ja pētīšanas nolūkā nepieciešams odzi sagūstīt, rāpuļu patiesi draugi nekad nelieto ķeršanai spīles un nekad nebāzīs notverto čūsku pudelē, jo odzes kauli ir tik trausli, ka parasti, aplami apejoties, tiek salauzti.

Zalkša zobi

Zalktim, atšķirībā no odzes, indes zobu nav. Bet sīki zobiņi viņam ir. Arī indes dziedzeri ir. Ja noķer lielāku rāpuli, tas aizsargādamies var kost. Koduma vieta netiek saindēta; sākumā tā nedaudz asiņo, bet drīz vien sadzīs. Savulaik esmu noķēris desmit šo rāpuļu, taču tikai viens no tiem – liela zalktiene – man iekoda.

Nereti rāpuļu pētnieki, ķerot zalkšus, pārdzīvo nepatīkamus mirkļus, kad šī čūska, ja ir satraukta, no anālās atveres izdala pienveidīgu, bet ļoti smirdīgu šķidrumu. Jādomā, tādēļ ļaudis uzskata, ka zalkši zīž pienu no govju pupiem, – tādas aplamības nereti nākas dzirdēt. Zalkti nevar sajaukt ar citām čūskām, jo tam ir divi gaiši plankumi pakauša sānos, katrā pusē pa vienam. Zalkšu mātītes no tēviņiem pa gabalu atšķiramas pēc relatīviem izmēriem. Pirmkārt, viņām – kā visu čūsku sugu mātītēm – ir īsāka aste. Otrkārt, zalktienes parasti ir garākas un vienmēr “korpulentākas” par vienaudžiem tēviņiem. Turklāt – mātītēm pakauša plankumi parasti ir balti vai dzeltenbalti, tēviņiem – tumši dzelteni vai oranži.Šie plankumi ir drošākā pazīme, pēc kuras zalkti var atšķirt no melnas odzes. Līdz šim esmu sastapis starp simtiem tikai vienu zalkti, kam gaišo “ausu” nebija. Gaišas ir arī šā rāpuļa “lūpas”. Viss pārējais čūskas ķermenis virspusē ir tumšs – pelēcīgs, zaļgans, brūngans vai gandrīz melns. Ja labi ieskatās, uz tumšā pamatfona var saskatīt vēl tumšākus punktiņus.

Zalkši vislabprātāk dzīvo stāvošu un lēni tekošu ūdeņu tuvumā, biežāk – niedrēm, vilkvālītēm, alkšņiem vai lazdām aizaugušos ezeru, dīķu, upju, strautu un grāvju krastos, nereti – sūnu purvos. Katram indivīdam parasti ir savs iemīļots cinis, niedru cers vai krūmu puduris, kur pasildīties saulītē.

Zalktis ir gara, veikla un kustīga čūska. Tā virtuozi lien gan pa zemi, gan augšup pa krūmiem un niedrēm, tā meistarīgi peld un nirst, spēj diezgan ilgi uzturēties zem ūdens. Pārtiek lielākoties no abiniekiem, to kurkuļiem un nelielām zivtiņām; barību iegūst, aktīvi vajājot laupījumu. Ēstgriba šai čūskai, salīdzinot ar odzi, ir ļoti laba: pieaugušam zalktim notiesāt trīs četras vardes pēc kārtas – nieks.

Bērnistaba

Zalkšu mātītes mēdz aizklīst arī patālāk no ūdeņiem, meklējot “bērnistabu” saviem pēcnācējiem. Vasaras vidū katra pieaugusi zalktiene porcijās šur tur vai arī visas vienkopus izdēj 8–30 ar mīkstu pergamentveidīgu apvalku segtas, garenas, mazliet lipīgas olas. Dējumi parasti ir zem trūdošām lapām, satrupējušos kokos, zāģskaidu bedrēs, mēslu un atkritumu kaudzēs, vecās noblietētās siena ķīpās – tur, kur pūšanas dēļ radies siltums palīdz inkubēt olas. 15 centimetru gari zalktēni izšķiļas vasaras beigās vai rudenī – kad tieši, to nosaka klimatiskie apstākļi. Tie paši apstākļi, kas ietekmē odzēnu piedzimšanas laiku. Jā, odzēni piedzimst, nevis izšķiļas! Odzes ir dzīvdzemdētājas vai, precīzāk sakot, oldzīvdzemdētājas.

Oldzīvdzemdēšana ir ne tikai īpatnējs vārds, bet arī savdabīgs jaunās paaudzes pasaulē laišanas process: rāpuļu mazuļi attīstās olās, kamēr tās vēl atrodas mātes olvados, bet izšķiļas jeb no olu apvalkiem atbrīvojas īsi pirms dzimšanas (mātes dzimumceļu atstāšanas) vai tieši dzemdību laikā, vai arī drīz vien pēc piedzimšanas.

Septembrī zalkši, oktobrī odzes pārvietojas uz savām pastāvīgajām ziemošanas vietām. Ja čūsku ceļi šķērso lielākus autoceļus, daļa rāpuļu tā arī nenokļūst līdz pazemes paslēptuvēm.

Muskuļotākā Latvijas čūska

Abas minētās čūsku sugas, precīzāk sakot, to jaunos (mazos!) īpatņus, apdraud trešā pie mums sastopamā (tiesa, salīdzinoši ļoti reti un tikai dažviet sastopamā) čūsku suga – gludenā čūska. Kāpēc apdraud? Tāpēc, ka ir reptilofāga – gludenā čūska barojas ar rāpuļiem, tostarp ar nelielām čūskiņām. Savu barību – čūskulēnu vai ķirzaku (visbiežāk pļavu ķirzaku) – gludenā čūska satver, iekožoties tās priekšgalā, pēc tam, apvijoties ap satvērumu, nožņaudz jeb nosmacē vai nospiež upuri. Gludenā ir vismuskuļotākā Latvijas čūska. Stipra.

Par gludeno šī čūska nosaukta tāpēc, ka ir gludena. Un gludena šī čūska ir tāpēc, ka ķermeņa virspusi sedzošās ādas zvīņas nav kā citām čūskām – ķīļveidīgi nosmaiļotas, bet ir gludas. Cilvēks, kas par to vēlas pārliecināties, velkot ar pirkstu pa rāpuļa ķermeni “pret spalvu”, nejūt zvīņu pretestību. Toties gludenuma palpētājs var sajust rokā iecērtamies nelielus zobiņus, jo šis rāpulis mēdz aizstāvēties kožot. Gludenās čūskas zobiņi gan ir tik nelieli, ka tie vērā ņemami nespēj traumēt pat cilvēka ādu.

Kā šo – pamatā brūni (bet ar dažādām iespējamām tonalitātēm) krāsoto čūsku atpazīt negrābstoties! Tās raksturīgākā pazīme ir tā, ka nav nekādu īpašu pazīmju. Par odzi – garāka, par zalkti – īsāka. Ar zalkti, uzdrošinos cerēt, gludeno čūsku nesajauks pat bezgalīgs ambīlis, bet ar odzi pa gabalu, ja ļoti grib, kāds zināmu ārēju līdzību gludenajā čūskā saskatīt var.

Ja nu šīm abām sugām patiešām ir kaut kas līdzīgs, tad tas ir pēcnācēju radīšanas mehānisms. Gludenā čūska – tāpat kā odze – ir oldzīvdzemdētāja. Arī viņa savus mazuļus laiž pasaulē laikapstākļu ietekmē. Ja fenoloģiski viss ir normāli, tas notiek vasaras beigās.

Gludeno čūsku krievi (un dažkārt arī latvieši) dēvē par kaparčūsku.

Ķirzaka vai čūska

Par kaparčūsku tautā reizēm sauc vienu ķirzaku – trauslo glodeni. Droši vien tāpēc, ka šīs ķirzakas ķermenim piemīt savdabīgs bronzas spīdums un viņai, tāpat kā čūskām, nav kāju. Taču, apskatot vērīgāk, glodenē saskatāmas vairākas atšķirības no čūskām: maza galva, kas vienmērīgi bez kakla sašaurinājuma pāriet ķermenī, neliela mutīte, neizteikta astīte, acu plakstiņi kustīgi (nav saauguši kā čūskām), apakšpusē, tāpat kā citur, ir sīkas ragvielas zvīņas (čūskām uz vēdera – paralēli vairodziņi).