Latvijas uroloģijas attīstība. 

Ivars Smiltens, P. Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas uroloģijas nodaļas vadītājs.

            Par Rīgas uroloģijas aizsācēju var tikt uzskatīts August fon Hakens (1833.-1888.) Viņš sācis zooloģijas studijas Tērbatas universitātē, medicīnas fakultāti beidzis 1855. gadā, strādājis Berlīnē, Vīnē, Prāgā, 1867. gadā aicināts strādāt Harkovas universitātē, bet šinī laikā atgriezies Rīgā un strādājis 1. pilsētas slimnīcā – Armenkrankenhausā. Strādājis kopā ar izcilo ķirurgu R. Girgensonu, profesora Biezina skolotāju. Augusts Hakens iegājis pasaules medicīnas vēsturē ar pirmā endoskopa – Dilatatorium urethrae zur Urethroscopie – izgudrošanu un publikāciju žurnālā Wiener Medicinische Wochenschritt, 1982;12 titullapā. Par gaismas avotu šim endoskopam tika izmantots gaismas stara atspulgs no spoguļa. Ar instrumentu bija iespējams endoskopiski izmeklēt sievietes urīnizvadkanālu un daļu urīnpūšļa. Tādējādi, Augusts Hakens, Rīgas urologs, 15 gadus pirms Maksimiliāna Nitzes, kurš 1877. gadā Drēzdenē demonstrēja pirmo cistoskopu, iegājis Eiropas uroloģiskās endoskopijas vēsturē.

            Uzskatāms, ka Rīgas uroloģija attīstījusies paralēli no tādām medicīnas nozarēm, kā ķirurģijas un ginekoloģijas.

Pirmā nefrektomija Krievzemē izdarīta 1883. gadā un to veicis ķirurgs Hermanis Jensens (1846.-?), Rīgas Armenkrankenhaushaus ķirurģijas nodaļā. Tāpat atzīmējams, ka 1876. gadā viņš šajā nodaļā veicis 3 sekmīgas hidroceles plastikas, 1884. gadā veiktas 6 sectio alta jeb suprapubikālas ekstraperitoneālas  cistotomijas operācijas pie urīnpūšļa akmeņiem.

            19. gadsimta 60.-80. gados Rīgas pilsētas 1. slimnīcā strādājis izcilais pasaules mēroga ķirurgs, Vācu Ķirurgu biedrības priekšsēdētājs, aseptikas pamatlicējs Ernsts Bergmans (1836.-1907.). Viņš ieviesis jostas griezienu pie nieru operācijām, speciālu modifikāciju pie hidroceles maisa plastikas un vēl daudzas citas novitātes ķirurģijā un uroloģijā.

            Līdz 20. gadsimta sākumam 1. slimnīcā ar uroloģiju nodarbojās arī venerologi – vadītājs Georgs Engelmans, vēlāk Jānis Strautmanis. Ķirurģiskās operācijas veikuši profesors J. Alksnis un ārsts Pauls Mucenieks. Tiek operētas gan nieres, gan prostatas adenoma. Pēc rekonstrukcijas 1922. gadā tiek dibināta pirmā tīri uroloģiskā nodaļa un tās vadītājs līdz 1934. gadam ir Georgs Engelmans. Šajā laikā par ordinatoru nodaļā strādājis tāds izcils ārsts, kā Rūdolfs Jēkabsons (1911.-1948.), viņš savā īsajā mūžā paspējis publicēt darbu par prostatas adenomas ārstēšanas rezultātiem ar 9,6% letalitāti. No 1934. gada uroloģijas nodaļu vada Jānis Strautmanis, bet no 1944. gada – Georgs Goldbergs.

            Nedaudz vairāk jāpastāsta par profesoru Jēkabu Alksni. Ar lepnumu var pieminēt pirmo nopietno darbu Latvijas uroloģijas vēsturē – profesora Alkšņa doktora disertāciju par uretera jostas daļas patoloģiju ķirurģisko ārstēšanu ar tās funkcionālo rezultātu izvērtēšanu, kas aizstāvēta 1907. gadā Pēterburgā.

Pieaugot iedzīvotāju skaitām Rīgā, rodas nepieciešamība atvērt papildus slimnīcu, un 1910. gadā tiek nodibināta Rīgas pilsētas 2. slimnīca, vēlāk Valsts Klīniskā slimnīca, pēc tam p. Stradiņā Republikas Klīniskā slimnīca.

            No 1921. gada Jēkabs Alksnis šajā slimnīcā sāk vadīt

 Fakultāte ķirurģijas klīniku un katedru. Šeit ķirurģiskās klīnikas sastāvā notiek arī uroloģisko slimnieku ārstēšana. Urīnpūšļa slimību ārstēšanā plaši tiek pielietota urīnpūšļa skalošana. Šajā laikā tiek izstrādāta klīnikas asistenta O. Mača disertācija par pretspiediena radītām pārmaiņām diurēzes norisē (1937. gads.).

!929. gadā dibinās jauna propedeitiskās ķirurģijas klīnika, kuru vadīt uztic jaunajam docentam Paulam Stradiņam. Šajā klīnikā no 1930.-1939. gadam tiek veiktas 94 nieru, ureteru un urīnpūšļa operācijas, prostatas adenoma tiek operēta maz. Toties 1939. gadā asistents Kārlis Dolietis, pēc stažēšanās Edinburgā, uz klīniku atved McCarty tipa rezektoskopu un tiek veikta pirmā transuretrālā prostatas rezekcija.

Šajā pat laikā klīnikas ārsti M. Dubinskis publicē rakstu “Par prostatiķu klīnisko novērtējumu””(1937. gads), A. Meija “Par ureteru inervāciju” )1931. gads), V. Nolle”Mīzalceļu diagnostika ar uroselektānu”, A. Sprukste “Cistoskopiskā aina sieviešu genitālorgānu tumoru gadījumā”(1940. gads. Minētās publikācijas ļauj spriet par samērā aktīvu klīnisko un zinātnisko darbību uroloģijā šajā laika periodā.

            Vēl viena ļoti izcila personība Latvijas ķirurģijā un uroloģijā bija profesors Jānis Dzirne, kurš savas ķirurģiskā darba gaitās sācis Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā. 1909. gadā viņš izdevis mācību grāmatu pat cistoskopiju. No 1911.-1917. gadam kā vienīgais latvietis šādā amatā bijis Maskavas Universitātes ķirurģijas un uroloģijas klīnikas vadītājs, 1914. gadā izdevis grāmatu krievu valodā “Operaķivnaja urologija”, 1911. gadā grāmata par urīnizvadkanāla bojājumiem.

            Ar uroloģiju 20.gadsimt pirmajā pusē nodarbojas arī Maskavas priekšpils’tas slimnīcā Bikur Hlim. Šeit no 1925.-1940. gadam strādāja ievērojams ķirurgs Vladimirs Mincs (1872.-1945.), vēlākā izcilā Latvijas urologa Vladimira Golderga priekštecis un skolotājs. Vladimirs Mincs publicējis zinātniskus darbus par hidroceles un hidronefrozes operācijām, intravenozās un ascendējošās  pielogrāfijas pieredzi, pārkaļķotu mezenteriālo dziedzeru diferenciāldiagnostiku ar ureteru akmeņiem.

            1750. gadā dibināts Rīgas Kara hospitālis, arī šeit nodarbojās ar uroloģiso pacientu aprūpi. Šeit strādāja izcils uro-ginekologs, plastiskās uroloģijas pamatlicējs Latvijā Aleksandrs Baidiņš (1888.-1962.). Viņš pirmo reizi Latvijā 1926. gadā veicis plastisku uretera operāciju, tā apakšējo trešdaļu aizvietojot ar lēveru no urīnpūšļa. 1926. gadā publicējis zinātnisku darbu par sieviešu urīna inkontinences ķirurģisko ārstēšanu, 1929. gadā aizstāvēta medicīnas zinātņu doktora disertācija par mīzalvada plastiku.

            Bērnu uroloģijas sākumi Latvijā saistāmi ar profesora Aleksandra Bieziņa (1897.-1975.) darbību. Viņš izdarījis pirmās Maidla tipa operācijas pie urīnpūšļa ekstrofijas.

            Tālākais ļoti nozīmīgais posma uroloģijas attīstībā Latvijā saistāms ar Viktora Goldberga (1903.-1978.) vārdu. 1927. gadā beidzis Vīnes Universitāti, uroloģijā specializējies pie profesora Lihtenberga Berlīņē. Ir nopietni pētījumi par intravenozo pielogrāfjiu ar Uroselektānu, urīnceļu akmeņu kodolķīmiju, ureteroceli, genitogrāfiju (kontrastvielas ievadīšanu caur ductus deferens, furānu pielietošana uroloģijā, primārā urīnpūšļa šuve pie transvezikālas prostataedenomektomijas, pirmā pasaulē urīnpūšļa akmeņu skaldīšana ar elektrohidraulisko metodi (1959.gads). Ļoti svarīgi pieminēt, ka 1959. gada 7. maijā pirmo reizi pasaulē Rīgas pilsēts 1. slimnīcā tika veikta urīnpūšļa akmeņa skaldīšana ar elektrohidraulisko metodi, aparatūras izstrādi vadīja inženieris Leo Roze Valsts Elektrotehniskajā Fabrikā (VEF).

Docents Viktors Goldbergs kopā ar Paulu Stradiņu ir Latvijas Urologu Zinātniskās biedrības dibināšanas iniciators 1954. gadā, tās pirmais priekšsēdētājs līdz 1965. gadam. Viktors Goldbergs vadījis arī Rīgas Medicīnas Institūta studentu apmācību Hospitālās ķirurģijas katedras sastāvā pēckara periodā.

            Saistībā ar uroloģijas tālāku attīstību Latvija nevar nepieminēt profesora Paula Stradiņa (1896.-1958.) vārdu. Dzimis Viesītē, beidzis Pēterburgas Kara Medicīnas akadēmiju, 1923. gadā atgriezies Latvijā un strādājis profesora Jēkaba Alkšņa klīnikā. Jāpiemn Paula Stradiņa darbi uroloģijā – par svešķermeņiem urīnpūslī (1929. gads), par urīnpūšļa vēža klīniku un ārstēšanu (1954. gads), nefrektomijas ar lumbotomijas griezienu pēc Fjodorova, in situ nieres operācijām, parciālām nefrotomijām. Profesors Stradiņš izdaījis arī pirmo cistektomiju Latvijā 1954. gadā, pacientei operācija tika veikta 3 etapos – pirmajā etapā pātstādot kreiso ureteri stigmā, tad labo un visbeidzot pati urīnpūšļa izņemšana. Pauls Stradiņš ir arī viens no uroloģiskās nodaļas dibinātājiem Republikas klīniskajā slimnīcā 1950. gadā.

            Kā viens no P. Stradiņa laikabiedriem minams arī Akims Butuzovs (1902.-1981.), kurš Baltijas Kara hospitāļa uroloģiskās nodaļas vadītās un ilggadīgs Latvijas Urologu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs (no 1965.-1981. gadam).

            Kā nākamā spilgtā personība Latvijas uroloģijas attīstībā minams Eduards Smiltens (1918.-1992.). Sācis voluntēt profesora Paula Stradiņa klīnikā jau 1940. gadā. 1964. gadā aizstāvēta medicīnas zinātņu kandidāta disertācija par prostatadenmektomiju novēlotiem pacientiem, pirmais pasaulē izdarījis cistektomiju ar vezkoplastiku no hidroceles maisa (1954. gads), 1960. gadā izdarītas vairākas transvaginālas ureteru akmeņu izņemšanas operācijas 1959. gadā arī kopā ar inženieri L Rozi uzsācis elektrohidrauliskās akmeņu skaldīšanas pūslī Repblikas Klīniskajā slimnīcā, 1964. gadā piedalījies pie pirmajām ekstrakorporālās hemoialīzes (mākslīgs nieres) un peritoneālās dialīzes manipulācijās. 1974. gadā uzrakstīji medicīnas zinātņu doktora disertāciju par novēlota urīnpūšļa audzēja diagnostiku un ārstēšanu, kura politisku motīvu dēļ nav aizstāvēta, bet apstiprināta Latvijas Zinātņu akadēmijā tikai 1992. gadā, dažas dienas pirms nāves.

Eduards Smiltens Bijis Republikas Klīniskās slimnīcasuroloģijas nodaļas vadītājs no 1954.-1986. gadam, Latvijas Urologu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs no 1981.-

1989.gadam. Repblikas Klīniskajā slimnīcā izauguši u pieredzi guvuši tādi Latvijā pazīstami urologi kā, Ivars Geldners, ilgstošs Gaiļezera slimnīcas uroloģiskās nodaļas vadītājs, Meta Saulīte, ilgstoša 1. pilsētas slimnīcas nodaļas vadītāja, Sigurds Knipšis, ilgstošs Rīgas Medicīnas Institūta asistents uroloģijā, Georgs Stoligvo, ilgstošs 4. pārvaldes slimnīcas uroloģiskās nodaļas vadītājs un daudzi citi.

            1992. gada 8. februārī, pārveidojot Latvijas Urologu zinātnisko biedrību tiek, dibināta Latvija Urologu asociācija. Tās pirmais prezidents laikā no dibināšanas līdz 1995. gada ir Edvīns Norvelis, no 1995.-1999. gadam Ivars Smiltens, no 1999.-2003. gadam Atis Karulis, bet no 2003. gada un patreizējais prezidents ir Egils Vjaters.