Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.
Uroloģijas attīstība Latvijā
Latvijas uroloģijas attīstība.
Ivars Smiltens, P. Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas uroloģijas
nodaļas vadītājs.
Par Rīgas uroloģijas aizsācēju var
tikt uzskatīts August fon Hakens (1833.-1888.) Viņš sācis zooloģijas studijas
Tērbatas universitātē, medicīnas fakultāti beidzis 1855. gadā, strādājis
Berlīnē, Vīnē, Prāgā, 1867. gadā aicināts strādāt Harkovas universitātē, bet
šinī laikā atgriezies Rīgā un strādājis 1. pilsētas slimnīcā –
Armenkrankenhausā. Strādājis kopā ar izcilo ķirurgu R. Girgensonu, profesora
Biezina skolotāju. Augusts Hakens iegājis pasaules medicīnas vēsturē ar pirmā
endoskopa – Dilatatorium urethrae zur Urethroscopie – izgudrošanu un
publikāciju žurnālā Wiener Medicinische Wochenschritt, 1982;12 titullapā. Par
gaismas avotu šim endoskopam tika izmantots gaismas stara atspulgs no spoguļa.
Ar instrumentu bija iespējams endoskopiski izmeklēt sievietes urīnizvadkanālu
un daļu urīnpūšļa. Tādējādi, Augusts Hakens, Rīgas urologs, 15 gadus pirms
Maksimiliāna Nitzes, kurš 1877. gadā Drēzdenē demonstrēja pirmo cistoskopu,
iegājis Eiropas uroloģiskās endoskopijas vēsturē.
Uzskatāms, ka Rīgas uroloģija
attīstījusies paralēli no tādām medicīnas nozarēm, kā ķirurģijas un
ginekoloģijas.
Pirmā
nefrektomija Krievzemē izdarīta 1883. gadā un to veicis ķirurgs Hermanis
Jensens (1846.-?), Rīgas Armenkrankenhaushaus ķirurģijas nodaļā. Tāpat
atzīmējams, ka 1876. gadā viņš šajā nodaļā veicis 3 sekmīgas hidroceles
plastikas, 1884. gadā veiktas 6 sectio alta jeb suprapubikālas
ekstraperitoneālas cistotomijas
operācijas pie urīnpūšļa akmeņiem.
19. gadsimta 60.-80. gados Rīgas
pilsētas 1. slimnīcā strādājis izcilais pasaules mēroga ķirurgs, Vācu Ķirurgu
biedrības priekšsēdētājs, aseptikas pamatlicējs Ernsts Bergmans (1836.-1907.).
Viņš ieviesis jostas griezienu pie nieru operācijām, speciālu modifikāciju pie
hidroceles maisa plastikas un vēl daudzas citas novitātes ķirurģijā un
uroloģijā.
Līdz 20. gadsimta sākumam 1.
slimnīcā ar uroloģiju nodarbojās arī venerologi – vadītājs Georgs Engelmans,
vēlāk Jānis Strautmanis. Ķirurģiskās operācijas veikuši profesors J. Alksnis un
ārsts Pauls Mucenieks. Tiek operētas gan nieres, gan prostatas adenoma. Pēc
rekonstrukcijas 1922. gadā tiek dibināta pirmā tīri uroloģiskā nodaļa un tās
vadītājs līdz 1934. gadam ir Georgs Engelmans. Šajā laikā par ordinatoru nodaļā
strādājis tāds izcils ārsts, kā Rūdolfs Jēkabsons (1911.-1948.), viņš savā
īsajā mūžā paspējis publicēt darbu par prostatas adenomas ārstēšanas
rezultātiem ar 9,6% letalitāti. No 1934. gada uroloģijas nodaļu vada Jānis
Strautmanis, bet no 1944. gada – Georgs Goldbergs.
Nedaudz vairāk jāpastāsta par
profesoru Jēkabu Alksni. Ar lepnumu var pieminēt pirmo nopietno darbu Latvijas
uroloģijas vēsturē – profesora Alkšņa doktora disertāciju par uretera jostas
daļas patoloģiju ķirurģisko ārstēšanu ar tās funkcionālo rezultātu izvērtēšanu,
kas aizstāvēta 1907. gadā Pēterburgā.
Pieaugot
iedzīvotāju skaitām Rīgā, rodas nepieciešamība atvērt papildus slimnīcu, un
1910. gadā tiek nodibināta Rīgas pilsētas 2. slimnīca, vēlāk Valsts Klīniskā
slimnīca, pēc tam p. Stradiņā Republikas Klīniskā slimnīca.
No 1921. gada Jēkabs Alksnis šajā
slimnīcā sāk vadīt
Fakultāte ķirurģijas klīniku un katedru. Šeit
ķirurģiskās klīnikas sastāvā notiek arī uroloģisko slimnieku ārstēšana. Urīnpūšļa
slimību ārstēšanā plaši tiek pielietota urīnpūšļa skalošana. Šajā laikā tiek
izstrādāta klīnikas asistenta O. Mača disertācija par pretspiediena radītām
pārmaiņām diurēzes norisē (1937. gads.).
!929. gadā
dibinās jauna propedeitiskās ķirurģijas klīnika, kuru vadīt uztic jaunajam
docentam Paulam Stradiņam. Šajā klīnikā no 1930.-1939. gadam tiek veiktas 94
nieru, ureteru un urīnpūšļa operācijas, prostatas adenoma tiek operēta maz.
Toties 1939. gadā asistents Kārlis Dolietis, pēc stažēšanās Edinburgā, uz
klīniku atved McCarty tipa rezektoskopu un tiek veikta pirmā transuretrālā
prostatas rezekcija.
Šajā pat
laikā klīnikas ārsti M. Dubinskis publicē rakstu “Par prostatiķu klīnisko
novērtējumu””(1937. gads), A. Meija “Par ureteru inervāciju” )1931. gads), V.
Nolle”Mīzalceļu diagnostika ar uroselektānu”, A. Sprukste “Cistoskopiskā aina
sieviešu genitālorgānu tumoru gadījumā”(1940. gads. Minētās publikācijas ļauj
spriet par samērā aktīvu klīnisko un zinātnisko darbību uroloģijā šajā laika
periodā.
Vēl viena ļoti izcila personība
Latvijas ķirurģijā un uroloģijā bija profesors Jānis Dzirne, kurš savas
ķirurģiskā darba gaitās sācis Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā. 1909. gadā viņš
izdevis mācību grāmatu pat cistoskopiju. No 1911.-1917. gadam kā vienīgais
latvietis šādā amatā bijis Maskavas Universitātes ķirurģijas un uroloģijas
klīnikas vadītājs, 1914. gadā izdevis grāmatu krievu valodā “Operaķivnaja
urologija”, 1911. gadā grāmata par urīnizvadkanāla bojājumiem.
Ar uroloģiju 20.gadsimt pirmajā pusē
nodarbojas arī Maskavas priekšpils’tas slimnīcā Bikur Hlim. Šeit no 1925.-1940.
gadam strādāja ievērojams ķirurgs Vladimirs Mincs (1872.-1945.), vēlākā izcilā
Latvijas urologa Vladimira Golderga priekštecis un skolotājs. Vladimirs Mincs
publicējis zinātniskus darbus par hidroceles un hidronefrozes operācijām,
intravenozās un ascendējošās
pielogrāfijas pieredzi, pārkaļķotu mezenteriālo dziedzeru
diferenciāldiagnostiku ar ureteru akmeņiem.
1750. gadā
dibināts Rīgas Kara hospitālis, arī šeit nodarbojās ar uroloģiso pacientu
aprūpi. Šeit strādāja izcils uro-ginekologs, plastiskās uroloģijas pamatlicējs
Latvijā Aleksandrs Baidiņš (1888.-1962.). Viņš pirmo reizi Latvijā 1926. gadā
veicis plastisku uretera operāciju, tā apakšējo trešdaļu aizvietojot ar lēveru
no urīnpūšļa. 1926. gadā publicējis zinātnisku darbu par sieviešu urīna
inkontinences ķirurģisko ārstēšanu, 1929. gadā aizstāvēta medicīnas zinātņu
doktora disertācija par mīzalvada plastiku.
Bērnu
uroloģijas sākumi Latvijā saistāmi ar profesora Aleksandra Bieziņa (1897.-1975.)
darbību. Viņš izdarījis pirmās Maidla tipa operācijas pie urīnpūšļa
ekstrofijas.
Tālākais ļoti nozīmīgais posma
uroloģijas attīstībā Latvijā saistāms ar Viktora Goldberga (1903.-1978.) vārdu.
1927. gadā beidzis Vīnes Universitāti, uroloģijā specializējies pie profesora
Lihtenberga Berlīņē. Ir nopietni pētījumi par intravenozo pielogrāfjiu ar
Uroselektānu, urīnceļu akmeņu kodolķīmiju, ureteroceli, genitogrāfiju
(kontrastvielas ievadīšanu caur ductus deferens, furānu pielietošana uroloģijā,
primārā urīnpūšļa šuve pie transvezikālas prostataedenomektomijas, pirmā
pasaulē urīnpūšļa akmeņu skaldīšana ar elektrohidraulisko metodi (1959.gads).
Ļoti svarīgi pieminēt, ka 1959. gada 7. maijā pirmo reizi pasaulē Rīgas pilsēts
1. slimnīcā tika veikta urīnpūšļa akmeņa skaldīšana ar elektrohidraulisko
metodi, aparatūras izstrādi vadīja inženieris Leo Roze Valsts Elektrotehniskajā
Fabrikā (VEF).
Docents
Viktors Goldbergs kopā ar Paulu Stradiņu ir Latvijas Urologu Zinātniskās
biedrības dibināšanas iniciators 1954. gadā, tās pirmais priekšsēdētājs līdz
1965. gadam. Viktors Goldbergs vadījis arī Rīgas Medicīnas Institūta studentu
apmācību Hospitālās ķirurģijas katedras sastāvā pēckara periodā.
Saistībā ar uroloģijas tālāku
attīstību Latvija nevar nepieminēt profesora Paula Stradiņa (1896.-1958.)
vārdu. Dzimis Viesītē, beidzis Pēterburgas Kara Medicīnas akadēmiju, 1923. gadā
atgriezies Latvijā un strādājis profesora Jēkaba Alkšņa klīnikā. Jāpiemn Paula
Stradiņa darbi uroloģijā – par svešķermeņiem urīnpūslī (1929. gads), par
urīnpūšļa vēža klīniku un ārstēšanu (1954. gads), nefrektomijas ar lumbotomijas
griezienu pēc Fjodorova, in situ nieres operācijām, parciālām nefrotomijām.
Profesors Stradiņš izdaījis arī pirmo cistektomiju Latvijā 1954. gadā,
pacientei operācija tika veikta 3 etapos – pirmajā etapā pātstādot kreiso
ureteri stigmā, tad labo un visbeidzot pati urīnpūšļa izņemšana. Pauls Stradiņš
ir arī viens no uroloģiskās nodaļas dibinātājiem Republikas klīniskajā slimnīcā
1950. gadā.
Kā viens no P. Stradiņa laikabiedriem
minams arī Akims Butuzovs (1902.-1981.), kurš Baltijas Kara hospitāļa
uroloģiskās nodaļas vadītās un ilggadīgs Latvijas Urologu zinātniskās biedrības
priekšsēdētājs (no 1965.-1981. gadam).
Kā nākamā spilgtā personība Latvijas
uroloģijas attīstībā minams Eduards Smiltens (1918.-1992.). Sācis voluntēt
profesora Paula Stradiņa klīnikā jau 1940. gadā. 1964. gadā aizstāvēta
medicīnas zinātņu kandidāta disertācija par prostatadenmektomiju novēlotiem
pacientiem, pirmais pasaulē izdarījis cistektomiju ar vezkoplastiku no
hidroceles maisa (1954. gads), 1960. gadā izdarītas vairākas transvaginālas
ureteru akmeņu izņemšanas operācijas 1959. gadā arī kopā ar inženieri L Rozi
uzsācis elektrohidrauliskās akmeņu skaldīšanas pūslī Repblikas Klīniskajā
slimnīcā, 1964. gadā piedalījies pie pirmajām ekstrakorporālās hemoialīzes
(mākslīgs nieres) un peritoneālās dialīzes manipulācijās. 1974. gadā uzrakstīji
medicīnas zinātņu doktora disertāciju par novēlota urīnpūšļa audzēja
diagnostiku un ārstēšanu, kura politisku motīvu dēļ nav aizstāvēta, bet
apstiprināta Latvijas Zinātņu akadēmijā tikai 1992. gadā, dažas dienas pirms
nāves.
Eduards
Smiltens Bijis Republikas Klīniskās slimnīcasuroloģijas nodaļas vadītājs no
1954.-1986. gadam, Latvijas Urologu zinātniskās biedrības priekšsēdētājs no
1981.-
1989.gadam.
Repblikas Klīniskajā slimnīcā izauguši u pieredzi guvuši tādi Latvijā pazīstami
urologi kā, Ivars Geldners, ilgstošs Gaiļezera slimnīcas uroloģiskās nodaļas
vadītājs, Meta Saulīte, ilgstoša 1. pilsētas slimnīcas nodaļas vadītāja, Sigurds
Knipšis, ilgstošs Rīgas Medicīnas Institūta asistents uroloģijā, Georgs
Stoligvo, ilgstošs 4. pārvaldes slimnīcas uroloģiskās nodaļas vadītājs un
daudzi citi.
1992. gada 8. februārī, pārveidojot
Latvijas Urologu zinātnisko biedrību tiek, dibināta Latvija Urologu asociācija.
Tās pirmais prezidents laikā no dibināšanas līdz 1995. gada ir Edvīns Norvelis,
no 1995.-1999. gadam Ivars Smiltens, no 1999.-2003. gadam Atis Karulis, bet no
2003. gada un patreizējais prezidents ir Egils Vjaters.