Agrs pavasaris, kamēr kokiem vēl nesprāgst pumpuri, ir īstais laiks, lai tecinātu sulas. Katram latvietim ir skaidrs, ko dara ar bērzu sulām, gluži tāpat kā katrs Ziemeļamerikas iedzīvotājs, kas kaut mazliet orientējas tajā, ko ēd, zina, kur liek sīrupu, kas tapis no kļavu sulām. Proti, to pievieno gandrīz visiem ēdieniem, sākot no nedalāmā saldā pārīša melleņu pankūkām (vai vafelēm) ar kļavu sīrupu (maple syrup), sausajām brokastīm, donutiem, dažādiem augļu salātiem, saldējuma, desertiem, konfektēm, kēksiem, smalkmaizītēm, cepumiem un beidzot ar cepamgaļas marinādēm, par alu un kafijas saldināšanu nemaz nerunājot.

Kļava ir ļoti ražīga sulu devēja – nepilnajā mēnesī, kad var tecināt sulas, viens koks dod aptuveni 100 litru. Tas ir pavasara un dabas spēka pārpilns salds dzēriens, taču, sulas karsējot, sanāk vēl daudz saldāks sīrups (rēķina, ka no aptuveni 40 litriem sulas iznāk litrs sīrupa). Latvijā sastopamo kļavu sulā ir aptuveni 5% cukura, kamēr liepās un bērzos tikai 2%, bet Kanādā un ASV audzētajās īpašajās cukura kļavās dabiskā salduma ir vēl vairāk. Grēks būtu to neizmantot cēliem mērķiem, jo, tāpat kā medus, kļavu sīrups ir lielisks saldinātājs, piemēram, viens no vienkāršāk pagatavojamiem našķiem ir šāds: tasi tikko sniguša sniega apslaki ar kļavu sīrupu, samaisi, un – sorbets gatavs!
Vairākās Kanādas pavalstīs, piemēram, Kvebekā, Austrumontario, Jaunanglijā, tāpat kā dažos ASV apgabalos – Ņujorkas un Vermontas –, kļavu sīrupa darīšana ir tradicionāla nodarbe (cita starpā, fon Trapi no Mūzikas skaņām pēc pārcelšanās no Austrijas uz dzīvi Vermontā nodarbojas tieši ar to – kļavu sīrupa ražošanu), tāpēc tur aktīvi darbojas sīrupa gatavotāju asociācijas, kas, līdzīgi balzametiķa vai parmezāna ražotājiem, cīnās par produkta kvalitātes saglabāšanu, pazīst īstu mantu pēc krāsas (precīzāk sakot, toņa) un biezuma.  Savukārt mēs šajā pavasarī varam sākt eksperimentēt ar mūsu kļavu sulu, bet ar sīrupu no Ziemeļamerikas apslacīt, piemēram, pirmos sulīgos, kraukšķīgos rabarberus.