Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...
Citi raksti par šo tēmu
Kļavu sīrups
Kļava ir ļoti ražīga sulu devēja – nepilnajā mēnesī, kad var tecināt
sulas, viens koks dod aptuveni 100 litru. Tas ir pavasara un dabas
spēka pārpilns salds dzēriens, taču, sulas karsējot, sanāk vēl daudz
saldāks sīrups (rēķina, ka no aptuveni 40 litriem sulas iznāk litrs
sīrupa). Latvijā sastopamo kļavu sulā ir aptuveni 5% cukura, kamēr
liepās un bērzos tikai 2%, bet Kanādā un ASV audzētajās īpašajās cukura
kļavās dabiskā salduma ir vēl vairāk. Grēks būtu to neizmantot cēliem
mērķiem, jo, tāpat kā medus, kļavu sīrups ir lielisks saldinātājs,
piemēram, viens no vienkāršāk pagatavojamiem našķiem ir šāds: tasi
tikko sniguša sniega apslaki ar kļavu sīrupu, samaisi, un – sorbets
gatavs!
Vairākās Kanādas pavalstīs, piemēram, Kvebekā, Austrumontario,
Jaunanglijā, tāpat kā dažos ASV apgabalos – Ņujorkas un Vermontas –,
kļavu sīrupa darīšana ir tradicionāla nodarbe (cita starpā, fon Trapi
no Mūzikas skaņām pēc pārcelšanās no Austrijas uz dzīvi Vermontā
nodarbojas tieši ar to – kļavu sīrupa ražošanu), tāpēc tur aktīvi
darbojas sīrupa gatavotāju asociācijas, kas, līdzīgi balzametiķa vai
parmezāna ražotājiem, cīnās par produkta kvalitātes saglabāšanu, pazīst
īstu mantu pēc krāsas (precīzāk sakot, toņa) un biezuma. Savukārt mēs
šajā pavasarī varam sākt eksperimentēt ar mūsu kļavu sulu, bet ar
sīrupu no Ziemeļamerikas apslacīt, piemēram, pirmos sulīgos,
kraukšķīgos rabarberus.