Informējam, ka portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.

{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 


Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Cepu, cepu kukulīti

Mairita Salmane

Arvien biežāk presē parādās informācija par konservantu kaitīgo ietekmi organismā, par lielo sāls daudzumu, ko tie satur. Diētas ārsti iesaka lietot vienkāršu, sabalansētu uzturu – tādu, kādu ēduši mūsu senči. Kāda tad bija latviešu zemnieka ēdienkarte un kā vecvecmāmiņas uzglabāja sarūpētos gardumus?

Labības produkti un dārzeņi
Vissvarīgākais un visplašāk lietotais produkts visos laikos bijusi maize – galvenais uztura līdzeklis. Maizi cepa lielos klaipos no smalki maltiem miltiem. Par to īpaši rūpējās, tāpēc turīgākās mājās bīdelēja kviešus. Bīdelētu maizi cepa tālam ceļam, līdzņemšanai. Ja trūka rudzu, miežu un kviešu, maizes cepšanai izmantoja auzas. Taču auzu maize nav bijusi iecienīta. Tāds pats nabadzības apliecinājums bijusi griķu maize.
No miežiem un griķiem gatavoja putraimus. Griķus kopā ar kazas pienu uzskatīja par veselīgu ēdienu, bet griķu miltus izmantoja karašu un plāceņu pagatavošanai.
No dārzeņiem visvairāk uzturā izmantoti kāposti un rutki sava vitamīnu satura dēļ, mazāk norādes dainās ir atrodamas par burkāniem, kāļiem, sīpoliem un mārrutkiem. Plaši bijušas izplatītas sinepes, tās audzētas kā druvas augs.

Lopkopības produkti
Liela nozīme uzturā bijusi lopkopības ražojumiem. Tas arī labi saprotams – intensīvi strādājot, vajadzēja uzņemt prāvu daudzumu koncentrētāku barības līdzekļu, nekā ir maizē, putraimos un dārzājos. Latvijā plaši bija izplatītas visas lopkopības nozares. Ražoja piena produktus, īpaši sviestu. Tāpat senči sējuši daudz siera. Plaši esot bijuši sastopami kazu ganāmpulki, un arī kazu piens ticis pārstrādāts sviestā un sierā. No gaļas produktiem iecienītākā bijusi teļa un liellopu gaļa, kazas gaļa uzskatīta par gardumu. Cūkgaļa ir bijusi augstas kvalitātes, spēcīga un veselīga, tā ir veidojusi pilnu ēdienkarti latvju sētā. Kā papildu barības līdzeklis klāt nākušas zivis, kas ir loģiski, ņemot vērā lielo ūdenskrātuvju daudzumu Latvijā.
Jau dainās sastopami norādījumi par mājputniem. XVI un XVII gadsimtā zemnieku māju nodevu sarakstā minēti Smiltenes novada zemnieki, kas piederējuši Rīgas virsbīskapam un kas 1601. gadā nodevuši muižai starp citiem lauksaimniecības ražojumiem desmit olas, vienu vistu un vienu rūnītu gaili.

Produktu uzglabāšana
Milti un miltu izstrādājumi tika novietoti sausā, labi vēdinātā vietā, jo tie ātri pievelk mitrumu un sasmok. Ja miltu bija daudz, tos laiku pa laikam pārsijāja, lai neiemestos miltu kodes. Traukus ar miltiem centās nenovietot tieši uz grīdas. Tie tika novietoti uz paaugstinājuma, lai no visām pusēm piekļūtu  gaiss. Tika uzskatīts, ka labāk miltus uzglabāt maisos, jo tajos tie ilgāk saglabājas nekā tīnēs. Mazāku miltu daudzumu uzglabāja slēgtos porcelāna vai skārda traukos vai koka muciņās. Saimnieces vienmēr atcerējās, ka nedrīkst miltus turēt saulē un ieteicams tos biežāk sakratīt. Tāpat uzmanīja, lai milti nepievilktos ar smaku vai kādu piegaršu. 
Maizi mūsu senči uzglabājuši sausā vietā, jo mitrumā tā drīz vien sāk pelēt. Ilgāku laiku uzglabāta, maize kļūst sausāka, cietāka. Rudzu maize saglabājas ilgāk valgana nekā kviešu maize.
Sviests vispirms sasmok no virspuses, un, ja sviesta gabalam virspuse jau ir sasmakusi, vidus dažkārt vēl var būt labs un lietojams. Droša līdzekļa pret sviesta sasmakšanu nebija. Arī glabājot to vēsumā, neko nevarēja panākt. Tāpēc sviestu trauciņā pēc iespējas ciešāk nostampāja un pārlēja ar stipru sāls šķīdumu, ko iepriekš uzvārīja, lai izspiestu gaisu. Dažas saimnieces sviestam virsū uzklāja sālsūdenī samērcētu drānu un pārkaisīja biezā kārtā ar sāli. Citi uzskatīja, ka drošāk tomēr sviestu izkausēt: svaigu sviestu karsēja uz uguns, neļaujot tam galīgi uzvārīties, lai tas nepaliktu brūns, un rūpīgi nosmēla visas putas. Savukārt pāri palikušos dzidros taukus iepildīja kādā māla traukā un tur ļāva tiem sastingt. Ja kausēto sviestu gribēja uzglabāt ilgāku laiku, trauks tika cieši noslēgts ar labi pielaikotu vāku vai arī uzsiets pergaments, lai gaiss netiktu klāt.
Lai ilgāk uzglabātu taukus, tos izkausēja: speķi vai citus taukus sagrieza mazos gabaliņos un karsēja dzelzs vai emaljētā katliņā. Šādi kausējot, ādas gabaliņi kļūst brūni un peld šķidrajiem taukiem pa virsu. Taukus nokāsa caur sakarsētu stiepļu sietiņu. Lai noņemtu nepatīkamo piegaršu, vispirms taukus 12–24 stundas turēja tīrā aukstā ūdenī. Nereti, kausējot taukus, tiem pievienoja uz pusēm pārgrieztu ābolu, kas dod labāku garšu.

Follow veselslv on Twitter

 



 

 

Citi piedāvājumi