Informējam, ka portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.

{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 


Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Asinsdesa

Ieva Salmane, žurnāls „Garšīgs” 2009. gada decembris
Melnās desas, putraimdesas – sauc, kā gribi, vienalga asiņainais pagatavošanas process ir neizbēgams. Nav, nav košers, bet šoreiz Eiropa mūs sapratīs gan. Kā nekā taupīgie vācieši savu Blutwurst gatavojuši jau sen un vēl latviešus pamācījuši. Kā jau parasti, nepieciešamības un nabadzības spiesti, ļautiņi izdomā gluži fantastiskas lietas, kas pēc tam vēl kļūst par delikatesi.
Asinsdesas ir cūku bēru organisks blakusprodukts. Kautķermenim tiek notecinātas asinis, tās sajauc ar vārītiem miežu putraimiem, ja vēlas, ar sīpoliem, ja vēlas, ar speķa gabaliņiem, garšvielām un sapilda cūku zarnās. Tad tās novāra, lai asinis sarecētu, un gatavs ir! Pirms ēšanas tās cep cepeškrāsnī vai pannā un pasniedz ar brūkleņu ievārījumu un izčurkstinātiem tauciņiem. Anglijā, saukts par melno pudiņu, tas pat ir tradicionāls brokastu ēdiens, kas tiek pasniegts kopā ar pupiņām, ceptām sēnēm un grauzdētu maizi. Citur pasaulē tam pievieno ādu vai kartupeļu gabaliņus, mēli, rīsus, riekstus, aknas. Izrādās, asinsdesas ir populāras arī Amerikā, pateicoties lielajam ieceļotāju skaitam no Vecās pasaules. Bet ar veselīgu humora izjūtu apveltītie berlīnieši pasniedz asinsdesu kopā ar aknudesu un kartupelīšiem, piešķirot tam visam iedvesmojošu nosaukumu Mirusī vecmāmiņa.

Follow veselslv on Twitter



 


 


 

 

Citi piedāvājumi