Dīvains dārzenis tas artišoks – atgādina lielu dadža ziedpumpuru ar sudrabaini zaļām kauslapām uz spēcīga kāta. Ja itālieši, lielākie artišoku fani, spētu pārvarēt gastronomisko kārdinājumu, tas uzziedētu ar lavandas krāsas ziedu, taču tā var notikt tikai kļūmes dēļ, jo puķu dārzs bez šīs dailes var iztikt, taču burciņas un kārbas gan ne. Lai artišoku pagatavotu, vispirms ar šķērēm apgriež zvīņu asos galiņus un noīsina kātu, atstājot to 2–3 cm garu, – arī tas ir ēdams un garšīgs. Jaunākus artišokus vāra vai tvaicē veselus un ēd, lobot pa lapiņai un mērcējot tās majonēzē, kausētā sviestā vai kādā citā mērcē. Ja tevī dzīvo ķirurga talants, vari nolobīt un izgriezt visas kauslapas, lai atklātos pliks un samērā neliels kausiņš – artišoka sirds. To var dažādi termiski apstrādāt, pildīt, likt uz picām (slavenā pica Četri gadalaiki), marinēt.
Veikalā izvēloties šos dārzeņus, jāraugās, lai tie būtu kompakti, kauslapas nebūtu pārāk atvērušās un savītušas un lai tie būtu smagi, jo tas liecina, ka tie nebūs sažuvuši. Necenties izvēlēties lielākos eksemplārus, jo tas nav kvalitātes rādītājs. Ja gadās, noteikti pagaršo mazos, valrieksta līdz olas lieluma (itāliski – carcioffo) artišokus, jo tie ir gaļīgāki un ar maigāku tekstūru.