{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Ģērmanis GIGA

Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Mīti un patiesība par kosmētikas kaitīgumu - 2. daļa

2. daļa
Ilze Pole


Emulgatori, stabilizētāji

Polietilēnglikoli (PEG) un polipropiiēnglikoli (PPG) tiek izmantoti kā efektīvi, lēti emulgatori, želejveida konsistenci veidojošas vielas, saistvielas vai mīkstinātāji. Taču tos iegūst no toksiskas, kancerogēnas izejvielas.

Augstspiediena ražošanas process nav videi pati draudzīgākā tehnoloģija un prasa īpaši stingru uguns un darba drošības noteikumu ievērošanu. Lai iegūtu ekoloģijai nekaitīgus, augstvērtīgus cukura emulgatorus, ko izmanto dabīgajā kosmētikā, nav vajadzīgas nedz toksiskas izejvielas, nedz augstspiediena katli - tikai taukskābes, cukurs un siltums. Šādus emulgatorus sauc Polyglyceryl (plus cipariņš). Kā emulgators dabīgajā kosmētikā tiek izmantots arī pārziepots bišu vasks (Sodium Beeswax [Cera Fiava]), vienkāršs glicerīna - taukskābju savienojums (Glyceryl Stearate), kā arī pārtikā lietotie lecitīns {Lecithin), citronskābes un pienskābes esteri {GlycerylfCocoate/Citrate/Laetate vai Glyceryl/Oleate/Citrate vai Glyceryl/Stearate/Citrate),

 

Gan parastajā, gan dabīgajā kosmētikā izmantots emulgators, ko bieži vaino alerģiju izraisīšanā, ir no aitu vilnas iegūstamais lanolīns. Intensīvajā lauksaimniecībā aitu vilna nereti tiek apstrādāta ar agresīvām ķimikālijām, lai iznīcinātu parazītus. Skaidrs, ka no šādas vilnas iegūts lanolīns ir loti aizdomīgs. Taču uzticami dabīgās kosmētikas ražotāji, kas dod priekšroku ekoloģiski audzētiem augiem, arī lanolīna iegūšanai, izmanto tikai un vienīgi tādu vilnu, kas šo ķimikāliju apstrādi nav piedzīvojusi - līdz ar to veselībai draudus nerada.

EDTA (Ethylene-Diamlno-Tetra-Acetate) ir ļoti iecienīta saistviela, konsistences veidotājs. Gan EDTA, gan tā aizvietotājs Editronic Acid tiek turēts aizdomās kā toksiski un turklāt ļoti slikti bioloģiski noārdās. Dabīgajā kosmētikā to vietā izmanto no rīsa iegūto fitīnskābi (Phytic Acid). BHT (Butylhydroxytoluol) un BHA (Butylhydroxyanisol) tiek pievienoti kosmētikai kā antioksidanti un stabilizētāji. Kad pētījumos tika noskaidrots, ka, nonākot kuņģī, tie izraisa vēzi, tika aizliegta to izmantošana pārtikā. Kosmētikā, neraugoties un aizdomām par toksiskumu, tie joprojām ir atļauti

 

Konservanti

Parabēni ilgu laiku tika uzskatīti par maigiem konservantiem, līdz 2003, gadā amerikāņu pētnieki tos atrada krūts vēža šūnās. Jau agrāk izteiktās aizdomas par to, ka parabēni (Methyiparaben, Ethylparaben, Propylparaben, Butylparaben u.c.) ietekmē hormona estrogēna darbību un tādējādi sekmē vēža attīstību, aktualizējās. Šos konservantus izmanto tik plaši, ka, parabēnus aizliedzot, gandrīz visiem pazīstamajiem kosmētikas ražotājiem nāktos lauzīt galvu, ko likt to vietā - faktiski veidot sastāvdaļu formulas no jauna. Lai samazinātu iespējamo risku, Vīnes Medicīnas universitātes Vēža pētījumu institūta Toksikoloģijas nodaļas speciālisti ieteikuši ražotājiem vismaz atteikties no parabēnu izmantošanas dezodorantos un tajos kosmētikas līdzekļos, kuri lietojami ķermeņa augšdaļas kopšanai. Tomēr līdz šo ieteikumu konsekventai realizēšanai dzīvē vēl tāls ceļš ejams

Formaldehīds, lai arī efektīvs pret mikrobu vairošanos, tomēr ārkārtīgi indīgs, iespējams - pat kancerogēna, viela, pieļaujams kā konservants kosmētikā ir 0,005 - 0,2% robežās, un tas jāuzrāda sarakstā uz marķējuma, Kā konservanti tiek izmantotas arī halogēnvielas - visbiežāk sintētiskie savienojumi, kas satur hloru, bromu vai jodu. Tiem piemīt augsts alerģiju izraisīšanas risks, kā arī spēja uzkrāties audos un tos bojāt.

Savukārt sertificētus dabīgās kosmētikas līdzekļus konservē, izvēloties maksimāli nekaitīgus līdzekļus - ar ēterisko eļļu, vitamīnu un antioksidantu, piena un augu enzīmu, alkohola – tīra, kvalitatīva degvīna, pat nereti izgatavota no bioloģiski audzētiem graudiem), pārtikā izmantojamo konservantu palīdzību, kā arī pasterizējot (bez radiācijas) un papildinot visa iepriekšminētā iedarbību ar īpašu iepakojuma veidu (tumša stikla pudeles, vakuuma iepakojums u.c.). Šādas kosmētikas derīguma termiņš reti pārsniedz 3 gadus no ražošanas datuma.

 

Alumīnija savienojumi

Alumīnijs dezodorantos ir bīstams - to dzirdējuši daudzi, un tādēļ liek atpakaļ plauktā dezodorantu jau tikai ieraudzījuši sastāvdaļu sarakstā zilbi «alu». Tomēr ir būtiska atšķirība starp sintētiskajiem savienojumiem, kā alumīnija-hlora kompleksi un sulfāti (Aluminium Chloride, Aluminiumchlorhydrate, Aluminium Zirconium Trichlorohydrex GLY u.c.) un dabīgajā kosmētikā lietotajiem alauna iežiem.

Sintētiskie alumīnija sāļi darbojas, aizsprostojot ādas poras un neļaujot sviedru dziedzeriem izdalīt sviedrus ādas virspusē. Tas var veicināt iekaisumu veidošanos, limfmezglu pietūkumu, kā arī, ilgstoši un regulāri lietojot, bojāt sviedru dziedzeru spēju pareizi darboties, Turklāt arī šie savienojumi, tāpat kā daudzas mākslīgi radītās vielas, ir spējīgi reaģēt ar citām ķermenī nonākušajām vielām un veidot neparedzamas iedarbības savienojumus, kā arī uzkrāties audos, un var atbrīvot alumīnija jonus, kas pēc tam, iespējams, var radīt smadzeņu šūnu bojājumus.

Savukārt dabīgajā kosmētikā izmantotie alumīnija alauni (Potassium alum, Aluminiumoxide, Aluminiumhydroxide u.c.) ir inerti kristāliskie ieži - tie neatbrīvo nekādus jonus, kā arī neaizsprosto poras, bet gan neitralizē sviedru nepatīkamo aromātu. Tāpat dabīgajā kosmētikā sastopami efektīvi dezodoranti arī bez šiem kristāliem - veidoti, piemēram, no rīcineļļas un augu ekstraktiem ar savelkošu un baktērijas neitralizējošu iedarbību, ar Triethylcitrate (iegūtu no ķiršiem) vai Farnesol (no ēteriskajām eļļām).

 

Antibakteriālās vielas

Lai nodrošinātu dezinfekciju vai pretiekaisuma efektu, antibakteriālas vielas tiek izmantotas ziepēs, zobu pastās, dezodorantos un pretblaugznu šampūnos. Tās mēdz būt toksiskas, piemēram, fluors, tāpēc pieļaujamās devas ir stingri ierobežotas. Tādas plaša spektra antibakteriālas vielas kā triklozāns (Triclosane) līdzinās šaušanai ar lielgabalu pa zvirbuļiem - iznīcinot pāris smaganu iekaisumu izraisošo baktēriju vai cenšoties nodrošināties pret iespējamo, taču vēl nenotikušo mikrobu invāziju pēc rotaļām smilšu kastē, vienlaikus tiek iznīcināta mutes dobuma vai ādas dabīgā mikroflora.

Piekopjot šādu taktiku regulāri, āda zaudē labvēlīgās baktērijas jeb savu dabisko aizsardzības spēju, toties kaitīgie mikrobi un sēnītes attīsta rezistenci (kļūst nejutīgas pret ķīmisko antibakteriālo vielu). Rezultāts bieži vien tad ir pilnīgi pretējs vēlamajam - aizsardzības vietā ir disbakterioze, sēnītes un stafilokoki vairojas uz nebēdu, turklāt neviena zobu pasta, ziepes vai šampūns vairs nepalīdz.

Lielisku «antibakteriālu» efektu nodrošina vienkārša tīrības ievērošana - ja regulāri tīrīsiet zobus un mazgāsiet rokas pat bez jebkādu speclīdzekļu palīdzības, sliktajām baktērijām būs mazas izredzes kaitēt veselībai. Bet, ja tomēr vajadzīgs jaušamāks antibakteriāls efekts, labāk izvēlēties tikai dabīgas vielas - ēteriskās eļļas (piemēram, Austrālijas tējas koka), augu ekstraktus (kumelītes, kliņģerītes, timiānu, salviju, krustnagliņas, greipfrūtu sēkliņas u.c.), propolisu. Efektivitātes ziņā tās neatpaliek no ķīmiskām antibiotikām, toties nedz disbakteriozes, nedz mikrobu rezistences veidošanās nav novērota.

 

Krāsvielas

Vārds «azots» veidojies no grieķu valodas vārdiem: «a» (ne) + «zoe» (apdzīvot). Un ne velti - azota (nitrogēna) krāsvielas dod spilgtas krāsas, kā sarkanu, oranžu un dzeltenu, taču ir visai toksiskas. ASV tās atļautas tikai ļoti īpašos izņēmuma gadījumos, savukārt Eiropā pagaidām 25 no atļautajām azota krāsvielām, tai skaitā anilīna krāsvielas, tiek pētītas, jo radušās aizdomas, ka tās rada aknu bojājumus un ir kancerogēnas, kā arī var izraisīt spēcīgu alerģiju cilvēkiem, kas nepanes aspirīnu. Krāsvielas apzīmē ar burtiem Cl un ciparu, piemēram: Cl 15985 vai Ci 75810. Uzmetot aci, nav vienkārši atšķirt, kura ir azota, bet kura - dabīgā, vai ne? Tāpēc, ja līdzi nav gara saraksta ar visiem šo apzīmējumu atšifrējumiem, drošāk izvēlēties līdzekļus bez krāsvielām vai pēc BDIH sertificētu kosmētiku, kas izmanto tikai dabīgās un minerālās krāsas.

It īpaši tas attiecas uz dekoratīvo kosmētiku. Ja krēmos un zobu pastās krāsvielu daudzums grozās ap 0,5% un pat tad var izraisīt kairinājumu, tad dekoratīvās kosmētikas līdzeklis var saturēt līdz pat 30% krāsvielu

 

Domājot par savu labsajūtu, mums ir trīs iespējas:

  • Izvērtēt kosmētikas līdzekļa sastāvdaļu sarakstu;
  • Izvēlēties noteiktas firmas produktus, par kuru skaidri zināms, ka tā ražo tikai dabīgu kosmētiku;
  • Izvēlēties sertificētu kosmētiku, kuras dabiskumu pārbaudījuši neatkarīgi institūti un kura marķēta ar attiecīgu emblēmu.

Lai novērstu pārpratumus, sastāvdaļas tiek norādītas saskaņā ar vienotu starptautiski pieņemto kosmētikas sastāvdaļu nomenklatūru jeb INCI (International Nomenclature Cosmetic Ingrédients).

 

 

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi