{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Slimība, kas spēlē paslēpes

Andris Renders

Izrunājot vārdu “spitālība”, joprojām iekšēji saraujamies, lai gan dzīvē nevienu lepras slimnieku nekad neesam redzējuši. Ir gan iespēja aplūkot lepras slimnieku sejas un locītavu mulāžas (atlējumus). Nekāds patīkamais skats tas nav – iekritusi virsdegune, savilktas un izķēmotas lūpas, deformētas locītavas. “Grēku kaite” – tā spitālību sauca senatnē. Vai tiešām tas būtu Dieva sods? Vai mūsdienās tas ir tikpat neizbēgams kā agrāk?To centāmies uzzināt sarunā ārstu Jāni Šmitu.

– Viduslaikos nebija biedējošākas slimības par spitālību. Lepras slimnieku nejauši sastopot, ļaudis bēga no tā pa gabalu. Mūsu dienās spitālības vietu ieņēmis “20. gadsimta mēris” – AIDS. Vai ar lepru joprojām saslimst?
– Sabiedrība tik tiešām ir aizmirsusi, ka tāda slimība pastāv, – saslimušo nav daudz.  Taču nav pamata pašpārliecinātai eiforijai. Domāju, ka ļoti daudzi lepras slimnieki nav nonākuši ārstu uzmanības lokā un viņu slimība nav atklāta.
– Kāds tam varētu būt iemesls?
– Novērojumi liecina, ka gandrīz visi lepras slimnieki leprozorijā nonāk novēloti. Žēl, jo lepra, laikus atklāta, ir izārstējama. Lepras izraisītāju – Hanzena bacili – ir iespējams iznīcināt. Taču neizārstējamas ir ilgstošas un ielaistas slimības gaitā iegūtās deformācijas. Diemžēl itin bieži slimnieki pie mums nonāk jau tajā stadijā, kad deformācija kļuvusi neatgriezeniska.
– Vai saslimšanu ar lepru ir grūti atklāt?
– Mikobaktēriju Lepra hominis, kuru 1873. gadā atklāja norvēģu pētnieks Hanzens, ir ļoti grūti konstatēt, un reizēm to var izdarīt tikai ar izslēgšanas metodi. Latvijā nav aparatūras lepras diagnosticēšanai. Tiesa, tā kā pašreizējais saslimstības līmenis ir zems, tāda nav nepieciešama. Mums ir iespēja elektronmikroskopiskās analīzes veikt Vācijā, kur tās gan izmaksā diezgan dārgi – apmēram 200 Vācijas marku, un Astrahaņā, kur tas ir daudz lētāk. Ar Astrahaņas speciālistiem mums ir seni un joprojām labi profesionālie sakari.
– Tātad diagnostikas tehniskās iespējas nevarētu būt šķērslis lepras konstatēšanai. Kas tad traucē?
– Varētu teikt – tā pati aizmāršība, kas likusi mums aizmirst par lepras pastāvēšanu. Ārsti neiedomājas par iespēju, ka pacients, kas, teiksim, pie dermatologa ilgstoši ārstējis trofisko čūlu, patiesībā ir lepras slimnieks. Šāda maldīšanās ir vistipiskākā, jo lepras izraisītās čūlas arī ir trofiskās čūlas, un noteikt to patieso izraisītāju var, tikai veicot analīzes. Ir arī citi gadījumi, piemēram, čūlas uz kāju pēdām ir raksturīgas cukura diabēta slimniekiem, taču tādas parādās arī, saslimstot ar lepru. Ir arī nervu lepra. Tā bojā nervus un izraisa muskuļu atrofiju. Šādā gadījumā lepras slimnieki nonāk neiropatologa uzmanības lokā. Tiesa, nervu lepra nav bīstama citiem.
– Šķiet, ka lepra ir ļoti viltīga slimība un veikli maskējas. Vajadzētu būt kādam kritērijam, kas dermatologam vai neiropatologam ļauj iedomāties arī par šo iespēju.
– Jā, lepra ir slimība, kas spēlē paslēpes, tā veicina saslimšanu ar citām kaitēm un slēpjas aiz tām. Kritērijs diemžēl ir visai nenoteikts, un tas ir meklējams laikā. Ja trofiskā čūla, intensīvi ārstējot, gada laikā neizzūd, jāsāk domāt par analīzēm, lai pārbaudītu, vai pacientam nav Hanzena bacilis.
– Kā inficējas ar lepru, un vai no tās iespējams izvairīties?
– Izvairīties nevar. Gluži tāpat kā iesnas vai tuberkulozi, lepru var “saķert”, braucot trolejbusā vai izklaidējoties saviesīgās viesībās. Turklāt cilvēks, kas jums uzšķauda, pats var nebūt slims, bet būt tikai mikrobaktērijas nēsātājs. Lepra Latvijā ir tik reti izplatīta, ka riska procents inficēties ar to ir ārkārtīgi niecīgs. Lielākoties inficējas cilvēki, kas spiesti kontaktēties ar lepras slimniekiem. Piemēram, kāda medicīnas māsa saslima pēc četrdesmit leprozorijā nostrādātiem gadiem. Ir zināmas ģimenes, kurās vecāki – lepras slimnieki – inficējuši dažus bērnus.
– Inficējuši vai dzemdējuši jau slimus bērnus?
– Lepru nevar nodot pēcnācējiem placentārā ceļā. Ar to inficējas no ārpuses. Ir cilvēki, kas pret inficēšanos ir uzņēmīgi, un ir tādi, kuru organisms ir neuzņēmīgs pret mikrobaktērijas iedarbību. Atšķirībā no tuberkulozes lepra izplatās daudz lēnāk. Tuberkulozes baktērija dalās 24 stundu laikā, bet lepras nūjiņa – 20–25 dienu laikā. Lepras inkubācijas periods parasti ir trīs, septiņi vai desmit gadi, taču es jau minēju medicīnas māsu, kam šis periods izrādījās 40 gadu garš. Lepras lēnās attīstības dēļ šī slimība izplatās gausāk nekā tuberkuloze. Vismaz pagaidām.
– Kāpēc “pagaidām”? Vai var prognozēt, ka lepra Latvijā varētu pieņemties spēkā?
– Godīgi sakot, tāda iespēja pastāv. Lepra ir sociāla slimība. Agrākos laikos lepras epidēmijas uzliesmoja pēc kariem un nemieriem, kad cilvēki bija spiesti dzīvot pusbadā. Organisma novājināšanās, pārsalšana, stress, kā arī tipiskie netikumi – smēķēšana un alkoholisms – pavājina organisma pretošanās spēju, un iespēja saslimt ar lepru ievērojami pieaug. Tuberkulozes uzliesmojumu esam jau piedzīvojuši. Nav izslēgts, ka tam sekos lepras izplatība. Par to domāt mudina arī Vācijas piemērs. Kopš šajā samērā pārtikušajā valstī masveidā sāka uzņemt turku viesstrādniekus, lepras slimnieku skaits valstī ievērojami pieaudzis. Pie Diseldorfas pat bija jāierīko leprozorijs 200 slimniekiem.
Mikrobaktērijas apkārtējā vidē dzīvo ļoti ilgi. Tāpēc senatnē lepras slimnieku kapi atradās atsevišķi no parastajiem kapiem, lai, uzrokot vecu kapu, nepalaistu spitālības “bacili” brīvībā. Mūsdienās veca kapa vietā var pagadīties… džinsi. Piemēram, Turcijā ir liels skaits lepras slimnieku, un no šīs valsts ievestie džinsi vai jebkurš cits apģērbs var būt infekcijas avots.
– “Vairās kā no spitālīgā…” – latviešu valodā joprojām saglabājies šāds izteiciens. Cik bīstama vai cik nāvējoša ir lepra?
– Lepra nav nāvējoša slimība. Nekad neticiet, ka kāds miris spitālības dēļ. Tas nav tiesa – no tās vēl neviens nav nomiris. Mirst tikai no komplikācijām, kas saistītas ar lepru. Parasti lepra paātrina organisma novecošanos. Ņemot vērā, ka ar šo kaiti galvenokārt slimo gados veci cilvēki, parasti ap 80–90 gadu veci, ja slimība ir ielaista, komplikācijas novērst ir ļoti grūti. Tomēr lepra nav tiešais nāves cēlonis.
– Kādas ir lepras slimnieku tiesības?
– Uz lepras slimniekiem attiecas vispārējā likumdošanā fiksēti noteikumi. Jāatceras, ka lepra ir pilnībā izārstējama. Ja slimība atklāta laikus un ārstēšana sākta pirms radušās komplikācijas un ekstremitāšu deformācija, pēc cilvēka ārienes nevar pateikt, ka viņš ir slimojis ar lepru. Tāpēc izpaust slimnieku vārdus ir ļoti nevēlami – ļaužu aizspriedumi var sagandēt visu dzīvi.
Lepras slimniekiem ir tiesības stāties laulībā. Parasti viņiem dzimst ne tikai veseli, bet pat pret lepru neuzņēmīgi bērni. Lepras slimniekiem ir tiesības uz medicīnisko palīdzību, ārstēšanās gan ir visai ilgstošs process – divu gadu garumā –, un jāārstējas stacionārā.

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

 

 

 

Citi piedāvājumi