{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Multiplā skleroze – dzīve turpinās

Guntra Cīrule, Latvijas Multiplās Sklerozes (MS) asociācijas līdzpriekšsēdētāja

Multiplā skleroze skar ne tikai pašu slimnieku, bet arī pārējos ģimenes locekļus un draugus. Latvijas Multiplās Sklerozes asociācijas ietvaros darbojas 31 atbalsta grupa, kurās cilvēki kopīgi meklē risinājumu problēmām. Ikviens, kam ir vēlme palīdzēt saviem tuviniekiem, ir laipni aicināts iesaistīties nodaļu darbā! Sīkāka informācija: www.lmsa.lv

 

Kas ir Multiplā Skleroze (MS)?
MS ir galvas un muguras smadzeņu (centrālās nervu sistēmas - CNS) slimība, ar kuru visbiežāk saslimst 20-40 gadu vecumā. Pie MS tiek bojāts nerva apvalks (mielīna kārta) un notiek demielinizācija. Līdzīgi kā elektrisko vadu izolācijas kārta, mielīns nodrošina ātru nervu impulsu pārraidi. Kad mielīna kārta ir bojāta, signāls no smadzenēm, piemēram, pakustināt kādu ķermeņa daļu, vai signāls uz smadzenēm, piemēram, izskaidrot sajūtas, netiek pārraidīts efektīvi. Ķermeņa kustības var būt palēninātas vai nekoordinētas un sajūtas var būt izmainītas. Slimības sākumā simptomi var pazust un ķermeņa funkcijas atgriežas normālā stāvoklī, bet vēlāk var veidoties rētas (plaque), kas traucē motoriskās un sensorās funkcijas. Mielīna kārta var tikt bojāta jebkurā laikā un jebkurā smadzeņu daļā. Slimību sauc par multiplo sklerozi, jo tai raksturīgi daudzi iekaisuma perēkļi. Katram MS pacientam ir individuāls simptomu kopums, tas atkarīgs no tā, kurā CNS daļā notiek demielinizācija. Parastie simptomi ir slābanums, nejūtīgums, tirpšana, koordinācijas problēmas, līdzsvara zudums, redzes problēmas, runas traucējumi, nogurums, problēmas ar urīnpūsli. MS NAV nāvējoša vai lipīga. Tikai nelielam procentam no MS pacientiem ir smaga MS forma, kas var saīsināt dzīves ilgumu.

Diagnoze
MS diagnosticēšana var būt ļoti sarežģīts process. Nav vienkārša laboratorijas testa, ar kuru varētu konstatēt MS. Par MS var likt nojaust tādas pārbaudes kā kompjūtertomogrāfija, magnētiskā rezonanse un cerebrospinālā šķidruma analīzes. Neirologs vai ģimenes ārsts noteiks diagnozi tad, kad būs pietiekamas pazīmes, ka iesaistītas vairākas CNS daļas. Tas parasti nozīmē, ka jābūt novērotiem vairākkārtējiem paasinājumiem un vairāk kā vienam simptomam, piemēram, vājums gan rokā, gan kājā, vājums un nejūtīgums, vājums un urīnpūšļa problēmas utt. Bieži vien diagnozes uzstādīšanu apgrūtina tas, ka cilvēks novēro atsevišķu epizodi vai vieglu simptomu, kas ātri pāriet un nepievērš tai pietiekamu uzmanību.

Kas izraisa MS?
Uz šo brīdi MS cēloņi vēl nav zināmi. Šķiet, ka mielīna noārdīšana ir imūnās sistēmas nenormāla atbildes reakcija, kad šūnas, kas parasti cīnās pret slimību, uzbrūk paša ķermeņa audiem. Vīruss vai kāds cits faktors, kuram cilvēks ir pakļauts bērnībā, var izsaukt šo nenormālo parādību vēlākajos gados. Slimība tieši neiedzimst. Atsevišķos gadījumos ir novērota ģenētiska uzņēmība pret MS, kad vienas ģimenes ietvaros sastopams vairāk kā viens MS saslimšanas gadījums.

Kas notiek ar cilvēku?
Tas atkarīgs no tā, cik liela daļa no CNS ir skarta. Biežāk sastopama ir recidīvējoši – remitējošā MS forma, kurā cilvēki novēro skaidrus paasinājumus, kad simptomi paliek izteiktāki. Tiem seko remisija jeb miera periods, kad simptomi pazūd pilnībā vai daļēji. Apmēram 20% MS pacientu ir viegla slimības gaita un neliela invaliditāte. Citiem recidīvējoši – remitējošā MS progresē pēc vairākiem gadiem. To sauc par sekundāri progresējošo MS. Apmēram 15% MS pacientu slimība pakāpeniski progresē jau no paša sākuma, tad to sauc par primāri progresējošo MS. Visas MS formas var katrā laikā stabilizēties vai pasliktināties.

Vai ir iespējama MS ārstēšana?
Parasti paasinājumu ārstēšanai lieto virsnieru garozas hormonu preparātus – steroīdus. Ir pieejami arī dārgi medikamenti – Interferons-beta un Kopaksons, kas mazina paasinājumu biežumu un attālina invaliditāti, kā arī cenšas apturēt MS gaitu. Ir pieejami arī medikamenti, ko lieto specifisko simptomu mazināšanai – muskuļu spazmām, sāpēm, urīna nesaturēšanai. Pozitīvu efektu ir pierādījuši vingrojumi. Svarīgi faktori ir arī pietiekama atpūta un sabalansēts uzturs. Ja MS sākas dramatiski, ar redzes zudumu vai paralīzi, tad ir skaidrs, ka ir kas nopietns. Bet visbiežāk pirmie simptomi nav tik izteikti un ātri pāriet. Neiroloģiskie izmeklējumi un laboratorijas testi var būt normāli. Tad MS nevar tik viegli diagnosticēt. Bieži vien pretrunā var nonākt tas, ko citi cilvēki redz un tas, ko jūt pats MS slimnieks. Ģimenes locekļi, draugi un ārsti domā, ka simptomi ir pārspīlēti, un netic, ka cilvēks ar MS var nonākt depresijā. Daudzi cilvēki izjūtas dusmas, kad uzzina diagnozi. Tas liekas, un arī ir netaisni. Dažreiz dusmas vērstas uz ārstu, kas uzstādījis diagnozi vai pret citiem ģimenes locekļiem un viņi var sākt strīdēties savā starpā, kļūst ātri aizkaitināmi, pārmet viens otram. Paiet laiks, līdz viņi saprot, ka ir dusmīgi uz pašu slimību, ne viens uz otru, un atzīst, ka viņiem visiem tagad ir kopīgi risināma problēma. Daži cilvēki pasargā sevi no emocionālām sāpēm, neko nejūtot. Noliegšana ir normāla reakcija pirmajās nedēļās un pat mēnešos pēc diagnozes uzstādīšanas. noliegums iespaido vairākus cilvēkus – gan pašu MS slimnieku, gan ģimenes locekļus. Tas var izpausties kā nevēlēšanās neko dzirdēt par MS vai noniecinot tās ietekmi uz cilvēku. Katrs cilvēks sākumā slēpjas aiz nolieguma, līdz pienāk laiks, kad viņš ir gatavs skatīties patiesībai acīs. Noliegums izdara lielu ļaunumu, jo tad cilvēks ir gatavs atteikties no medicīniskās palīdzības.

Dzīve ar MS
Kaut arī daži MS slimnieki un viņu radinieki zina, ka MS pastāv, viņi rīkojas tā, it kā slimības nebūtu. Visbiežāk sastopamās noliegšanas formas ir staigāšana no viena ārsta pie otra cerībā, ka tas otrs vai vēl nākamais diagnozi neapstiprinās; kā arī nepārbaudītu zāļu lietošana. Patiesības noliegšanai nav nekā kopīga ar cerību. Cerība ietver sevī patiesības akceptēšanu, optimistisku skatu uz dzīvi un neatlaidīgu tiekšanos no dzīves paņemt to labāko. Cilvēki ar MS nevar paredzēt pat ne dienu vai stundu uz priekšu, vai viņi jutīsies labi. MS simptomi pastāvīgi svārstās. Vai cilvēks ar MS varēs piedalīties ģimenes svinībās? Vai būs vajadzīga speciāla palīdzība? Vai nebūs jāatceļ kāds ilgi gaidīts pasākums? Šī nenoteiktība ir neciešama. Tas var novest pie pārpratumiem un konfliktiem: vai tad tiešām viņš jūtas TIK slikti? Vai man viņš būtu jāatbalsta vai jāpamet? Dusmas un neziņa - šīs ir divas visbiežāk sastopamās izjūtas ģimenēs ar MS. Ir dabiski justies dusmīgam par neparedzētajām pārmaiņām dzīvē un to, ka ģimenē ienākusi slimība: samazinās ienākumi, jāuzņemas vairāk atbildības, mainās lomas. Cilvēkam tiek uzlikta praktiska un emocionāla nasta, kas viņam dod tiesības justies dusmīgam. Daži cilvēki visu uzmanību velta savām problēmām un aizmirst par līdzcilvēkiem. Viņu emociju centrā atrodas tikai viņu jūtas un fiziskais stāvoklis. Viņi var kļūt dusmīgi un kritizēt savus aprūpētājus. Viņi domā, ka situācija uzlabotos, ja viņiem būtu cits ārstējošais ārsts, labāks terapeits vai saprotošāka ģimene. Dusmīga kritika vai interešu zudums par citiem viegli izprovocē dusmas pārējos ģimenes locekļos. Ģimenes locekļiem varētu palīdzēt apziņa, ka dusmas “pieder pie lietas” un tās izjūt gandrīz katrs cilvēks ar MS. Tas nozīmē, ka notiek pielāgošanās process slimībai un ģimenes locekļiem vajadzētu izturēties toleranti, kā arī pastāstīt slimniekam, kā jūtas viņi paši. Spriedze rodas, ja ģimenes locekļi baidās, ka spēcīgu emociju izpausme varētu padarīt MS simptomus sliktākus. Jūtu aizture, starp citu, var novest pie dusmu izvirduma vai izvairīšanās no MS slimnieka klātbūtnes. Ģimenes locekļi vaino MS slimnieku par jebkuru stresa situāciju mājās. Visbeidzot, spriedze, dusmas un vientulība ir daudz “briesmīgākas” nekā atklāta saruna par jūtām. Izrunāšanās no sirds “miera periodā” palīdzēs visiem ģimenes locekļiem saprast, kā viņi jūtas. Kad cilvēki kļūst ļoti dusmīgi, viņiem var parādīties tieksme izlādēties fiziski. Vairākums gan var kontrolēt šādus impulsus. Bet, ja aprūpētāji jūtas pārslogoti, noguruši, ir pastāvīgā stresā vai slimi, tad pat vissavaldīgākais cilvēks var zaudēt kontroli. Dažreiz aprūpētāji izturas nevajadzīgi rupji, pat piedraud. Cilvēki ar MS, kas ir atkarīgi no citu cilvēku palīdzības, ir ļoti jūtīgi. Daži ir kļuvuši par upuri nolaidībai, fiziskai izrēķināšanai vai seksuālai izmantošanai. Arī cilvēki ar MS var justies no visa noguruši un kļūt noraidoši pret citiem. Ģimenes locekļiem, kuri ir noraizējušies par savu uzvedību, būtu jāmeklē speciālista palīdzība. Ir jāatklāj satraukuma cēlonis un abiem, gan aprūpētājam, gan cilvēkam ar MS nav jābaidās par to atklāti runāt. Nespēja labi aprūpēt cilvēku ar MS nenozīmē, ka aprūpētājs ir slikts. Tas nozīmē, ka ir radušās nopietnas problēmas, kas jārisina. Dusmas var maskēt skumjas. Daudzie zaudējumi, kuru cēlonis ir MS, var izraisīt skumjas: sāpīgas emocijas, asaras, kuras šķiet nākam no nekurienes un nekad nebeigsies. Cilvēkiem var rasties miega traucējumi vai apetītes zudums un intereses trūkums par dažādām aktivitātēm. Daži cilvēki negrib palikt vientuļi, citi turpretī tieši meklē vientulību. Šādas izjūtas var parādīties gan tikko pēc diagnozes uzstādīšanas, gan vēlākajos gados. Ja šīm skumjām ļauj iet dabisku gaitu, tās parasti pazūd tad, kad cilvēks akceptē zaudējumus un atgriežas enerģija. Ja skumjas tiek apspiestas, tās var izpausties dusmās un rūgtumā. Arī bezpalīdzība ir sāpīga problēma. Tas liek cilvēkiem justies gan vājiem un neaizsargātiem kā bērniem, gan izbiedētiem un dusmīgiem. Starp citu, daži cilvēki domā, ka viņi varētu apturēt MS, ja vien.... Taču tādas domas liek viņiem justies vainīgiem. Citi cenšas palīdzēt par daudz, bet nepareizā veidā un nepareizā laikā. Patiesība ir tāda, ka ir kaut kāds limits cilvēka spējām. Pirmais solis kā palīdzēt cilvēkam ar MS, ir samierināties ar situāciju, tad ģimene atradīs kopīgu valodu ar slimību. Kad cilvēks otram palīdz tik daudz, ka neatliek vairs laika pašam priekš sevis, tad viņš īstenībā nepalīdz tik daudz, cik iedomājas. Pat visstiprākie cilvēki reizēm izjūt apgrūtinājumu un dusmas. Viņi var izgāzt savu sašutumu uz tiem, kuriem īstenībā grib palīdzēt, justies vainīgi vai krist depresijā, un tad viņiem vairs neatliek nekā, ko dot otram. Tas viss var būt ļoti nomācoši, tāpēc ģimenes locekļiem jācenšas atrast laiku kopīgām aktivitātēm. Var palīdzēt arī atbalsta grupas – daloties pieredzē vienam ar otru par to, kā sadzīvot ar slimību. Ir svarīgi izjust to cilvēku sapratni un atbalstu, kas atrodas “vienā laivā”. Kad ģimenes locekļi jūtas pārslogoti hroniska slimnieka aprūpes rezultātā, kā arī pielāgojoties jaunajiem apstākļiem, lomām un atbildībām, viņiem šķiet, ka vairs nepaliek pāri enerģija kam citam. Daži slimnieki domā, ka viņu draugi nesaprot, kas ar viņiem notiek vai arī negrib uzkraut sev liekas problēmas. Citi uztraucas, ka draugi vairs viņu kompānijā nejūtas labi. Taču izvairīšanās no draugiem vai viņu piedāvātās palīdzības atraidīšana var viņus pavisam atgrūst. Kaut gan piedalīšanās sabiedriskās aktivitātēs ir apgrūtināta, tas tomēr ir labs līdzeklis, kā justies labi. Drauga pleca izjušana slimniekam ir ļoti svarīga. Bieži slimnieka ģimene secina, ka viņu draugi nav no viņiem novērsušies slimības dēļ. Starp citu, draugi labprāt iejūtas situācijā un viņiem interesē, kā cilvēks ar MS jūtas. Draugi gaida skaidras un tiešas norādes, kā un kad viņi var palīdzēt. Nav nekas neparasts, ka stress un nepatīkamas sajūtas parādās daudzus gadus pēc diagnozes uzstādīšanas. Daudzi cilvēki ar MS sākumā jūtas salīdzinoši labi. Viņi var strādāt, aktīvi piedalīties ģimenes dzīvē un sabiedriskajos pasākumos. Tikai vēlāk, kad slimība progresē un ikdienas aktivitātes tiek ierobežotas, cilvēki, saprot, kā MS ir izmainījusi viņu dzīvi. MS var ietekmēt seksuālo funkciju norisi gan vīriešiem, gan sievietēm. Kā pie jebkuras hroniskas slimības var samazināties seksuālās vēlmes. MS iekaisuma perēkļi muguras smadzenēs bloķē sajūtas. Seksuālā disfunkcija var parādīties un pazust, līdzīgi, kā jebkurš MS simptoms, un šī neparedzamība izraisa cilvēkos bažas par intīmo dzīvi. Šādas problēmas nevajadzētu ignorēt, jo tieši seksuālās problēmas var apgrūtināt pāru kopdzīvi. Ir atklāti jāizrunājas vienam ar otru. Pētījumi pierādījuši, ka grūtniecībai nav negatīva efekta uz MS vispārējo norisi, lai gan pastāv liels paasinājuma risks tūlīt pēc dzemdībām. MS nav pierādījusi ietekmi uz augļa attīstību vai dzemdību norisi un vairums neirologu neatrunā pārus no bērnu radīšanas. Sievietei pirms grūtniecības iestāšanās jāpārtrauc lietot specifiskie medikamenti, - tas ir jāpārrunā ar ārstējošo ārstu. Tāpat arī laicīgi jāpadomā par to, kas rūpēsies par bērnu, ja cilvēkam ar MS kļūs sliktāk. Nav jāraugās uz šīm problēmām kā nepārvaramām, taču arī nedrīkst tās novērtēt par zemu. Iepriekš viss jāapsver reāli. Izšķirties palīdzēs sarunas ar citiem MS slimniekiem, kuru ģimenēs aug bērni. Svarīgi atgādināt, ka MS skar ikvienu ģimenes locekli un, ka visi ģimenes locekļi ir vienādi iesaistīti sadzīvošanā ar MS. Arī ģimenes locekļi var just depresiju, pārslodzi, nesapratni vai aizvainojumu. Dažreiz viņi jūtas vainīgi, ka meklē palīdzību paši sev, lai gan līdz šim bija jutušies stipri. Nedrīkst par zemu novērtēt to spriedzi, ko MS ienes savstarpējās attiecībās. Daudzus no sākotnējiem plāniem vairs nav iespējams veikt. Abi partneri jūtas piekrāpti. Daži pāri nosprauž vieglāk sasniedzamus mērķus un kopīgi strādā pie to sasniegšanas, citi turpretī nav spējīgi atteikties no saviem mērķiem vai mainīt savus plānus, viņus vajā doma par šķiršanos. Protams, jebkuram šajā situācijā ir grūti, taču nevajag uzreiz visu izpostīt. Ar ģimenes, draugu un speciālistu palīdzību pāri var izstrādāt atsevišķas vienošanās, ņemot vērā abu partneru emocionālās un fiziskās vajadzības. Jaunu cilvēku vecākiem ir grūti justies neaizsargātiem. Ir briesmīgi redzēt savu bērnu kļūstam par invalīdu un atzīt faktu, ka bērna dzīve nebūs tāda, kādu to bija iedomājušies vecāki. Vecāki neprātīgi satraucas par to, kurš rūpēsies par bērnu pēc tam, kad viņu vairs nebūs. Bet ja vecāki aiz mīlestības un rūpēm dara vairāk nekā nepieciešams, viņi nedod iespēju bērnam apgūt spējas, kas nepieciešamas neatkarīgai dzīvei. Dažreiz ir derīgi nebūt tik izpalīdzīgam.

Bērni un MS
Pat ļoti mazi bērni ievēro izmaiņas vecākos. Viņi reaģē uz vecāku emocionālo stresu. Ja vecāki baidās runāt par MS, bērns var nodomāt, ka tas ir kaut kas ļoti briesmīgs. Bērni var atklāti neizrādīt savas raizes, bet, paturot tās sevī, bērns var justies slikti. Tad vecākiem ir jāizmanto jebkura iespēja izklīdināt bērnu drūmos paredzējumus un jāsniedz mierinājums. Nemaz nav slikti, ja bērns redz vecāku patiesās jūtas. Nav labi bērnu apgrūtināt ar pieaugušo problēmām, taču atklāta jūtu izrādīšana (skumjas, neizpratne, dusmas) rāda, ka šādas emocijas ir normālas un pieņemamas. Iespējams, tas pamudinās bērnu atklāti runāt arī par savām jūtām. Bērnu raizes izpaužas ar izmaiņām uzvedībā, sliktiem mājas darbiem vai agresiju. Ja mājās ir tāda atmosfēra, kur katrs var atklāti izteikt savas jūtas, kur jautājumi tiek atbildēti godīgi, bērni ar savām problēmām griezīsies pie vecākiem. Tas ir “augošs” process – bērna rūpes mainīsies līdz ar viņa augšanu. Daudzi pieauguši bērni un tīņi ir norūpējušies par saviem vecākiem, neatkarīgi no tā, vai viņiem ir MS vai nē. Bērni var uztraukties, ka draugi viņus vērtēs zemāk vecāku invaliditātes dēļ. Norūpēšanās var būt netiešs veids kā izrādīt bailes, bēdas vai dusmas. Vecāki var bērniem palīdzēt, izskaidrojot viņu jūtas. Arvien vairāk bērnu savos vecākos saskata īpašības, par kurām viņi var būt lepni. Bērniem, kas auguši ģimenēs, kur kādam ir MS, ir ļoti labas zināšanas par slimību un invaliditāti. Daži ir pat neparasti zinoši par citu jūtām un vajadzībām. Bet paradoksāli, ka šīs vērtības padara bērnu egoistisku savu mērķu izvirzīšanā. Viņi ir jāpamudina izvēlēties saprātīgi starp savām vēlmēm būt izpalīdzīgam un savu personisko dzīvi. Daži bērni, kuri par daudz cenšas vai ir par daudz “labi”, īstenībā var slēpt sevī bažas, ka viņi kaut kādā veidā ir izraisījuši vecāku slimību vai arī varējuši ko darīt, lai to apstādinātu. Tad viņiem pašiem ir vajadzīga palīdzība, lai tiktu tam pāri.

Izmaiņas personībā un depresija
Pakāpes var variēt, bet slimības procesa rezultātā apmēram pusei no visiem MS pacientiem ir problēmas ar atmiņu vai citām kognitīvām funkcijām. Visbiežāk sastopamas ir īslaicīgas atmiņas problēmas. Cilvēki neatceras nesenus notikumus, toties labi atceras to, ko zinājuši pirms daudziem gadiem. Izmaiņas tajos smadzeņu rajonos, kas atbild par uzvedību un emocijām var izraisīt izmaiņas personībā. Dažiem cilvēkiem biežāk mainās garastāvoklis, dažiem zūd interese par apkārt notiekošo, citiem mazāk rūp sociālās normas vai viņi ir sliktāk organizēti. Dažiem ir problēmas uzsākt kādas aktivitātes, plānot vai piedalīties tajās. Tā kā pārsvarā cilvēkiem ar MS nav mentālas problēmas, ir svarīgi konstatēt šādus simptomus, ja tādi parādās un meklēt speciālista palīdzību. Neirologs ieteiks neiropsihologa konsultāciju, kurš izvērtēs pacienta kognitīvās funkcijas un rekomendēs vēlamo rīcību gan pacientam, gan ģimenei, lai šos trūkums padarītu mazāk kaitīgus. Garastāvokļa maiņām ir dažādi cēloņi. To sauc arī par “emocionālo nepastāvību”. Dažiem pacientiem ir iekaisuma perēkļi noteiktās smadzeņu daļās, kas tad arī izraisa garastāvokļa maiņas. Daži varbūt lieto medikamentus, kas arī izraisa garastāvokļa maiņas, piemēram, augstas devas steroīdus. Emocionālā nepastāvība var rasties arī no stresa, diendienā sastopoties ar MS izraisītiem izaicinājumiem. Dažos gadījumos garastāvokļa maiņas var norādīt uz mentālu slimību, ko sauc par divpolu traucējumiem. Daži cilvēki var likties bezrūpīgi par savu slimību un izskatās laimīgi, neskatoties uz apkārt notiekošo. To sauc par eiforiju un to izraisa tās smadzeņu daļas bojājumi, kura atbild par emociju izrādīšanu. Taču tas var būt maldinoši, un cilvēks ar MS patiesībā var justies noskumis un noraizējies. Šī pretruna mulsina ģimenes locekļus un draugus. Ir svarīgi par to runāt ar speciālistiem. Līdzīgi kā eiforiju, MS iekaisuma perēkļi var izraisīt stāvokli, ko sauc par patoloģiskām raudām vai – retāk, patoloģiskiem smiekliem. Cilvēks smejas vai raud bez iemesla un nevar beigt to darīt. Viņi zina, ka rīkojas neatbilstoši situācijai, bet paši sev nevar palīdzēt. Šādi simptomi ir ārstējami medikamentozi. Ļoti bieži ir grūti atšķirt kognitīvās un personības izmaiņas no depresijas, bet tas ir ļoti svarīgi, jo ārstēšana katrā gadījumā ir pilnīgi atšķirīga. Gandrīz ikviens cilvēks ar MS savu laiku krīt depresijā. Dažiem depresija ir viegla un ātri pāriet. Tādos brīžos palīdz draugu un ģimenes atbalsts. Citiem depresija ir daudz nopietnāka - distress ir ieildzis. Tas ietekmē cilvēka miegu, apetīti, attiecības ģimenē, darbā. Depresija atņem cilvēkam jebkādu interesi, tā nogurdina, atsvešina no citiem cilvēkiem, satrauc, tā var ietekmēt arī koncentrēšanās spējas un atmiņu. Cilvēks depresijā var nodomāt, ka dzīve nav tā vērta, lai dzīvotu un var apcerēt domas par pašnāvību. Daži cilvēki cenšas noslēpt šīs jūtas. Taču pazīmes ir tās pašas – intereses zudums, attālināšanās, pieaugošas skumjas, uzbudināmība. Cilvēkiem, kuri cietuši no depresijas pirms diagnozes uzstādīšanas, vai kuru ģimenes locekļiem bijušas depresijas atrodas riska grupā. Depresiju var ārstēt, kombinējot psihoterapiju ar medikamentiem.

Ko nesīs nākotne?
MS var izraisīt ģimenē bažas par finansiālo stāvokli. Zūd ne tikai viena ģimenes locekļa ienākumi, bet pieaug izdevumi par medicīnisko aprūpi, transportu, mājas aprūpi, bērnu audzināšanu. Šādas problēmas prasa radikālu lēmumu pieņemšanu. Vai ģimenei jāpārceļas uz lētāku dzīvokli? Vai veselajam ģimenes loceklim jāuzņemas papildus darbs? Nav viegli rast risinājumu šīm problēmām, tāpēc meklējiet padomu un konsultējieties pie zinošiem cilvēkiem. Pieņemt lēmumu par kāda smagi slima cilvēka aprūpi ir ļoti sāpīgi. Neviens nevēlas, lai mīļš cilvēks dzīvotu aprūpes iestādē, bet dažreiz tas ir vienīgais saprātīgais risinājums. Ir normāli, ja prātā nāk dažas pesimistiskas domas. Bet, ja drūmās fantāzijas ir pastāvīgas un nesaskan ar realitāti, tās rada nevajadzīgu nelaimīguma sajūtu. Ir svarīgi atcerēties, ka vairākumam cilvēku nav pati smagākā MS forma. Tā kā neviens nevar paredzēt nākotni, izrunāšanās ar ārstējošo ārstu sniegs reālu priekšstatu par esošo pacienta stāvokli un apskatīs dažādas perspektīvas. Dalītas bēda ir pusbēda, un tad tam ir vieglāk tikt pāri. Daudzas ģimenes sastopas ar līdzīgām problēmām, mēģinot sadzīvot ar MS. Viņi piedzīvo tās pašas izjūtas, reakcijas – dusmas, skumjas, vainas sajūtas. Vienādos slimības stāvokļos novēro vienādas problēmas. Jaunās ģimenes domā par bērnu radīšanu vai apdomā to, vai vispār palikt kopā. Ģimenes ar bērniem nostāda viņus fakta priekšā, ka jāpalīdz vecākiem – invalīdiem. Vecāka gadagājuma pāri meklē jaunas iespējas, kā pavadīt savas vecumdienas. Tai pašā laikā jebkurai ģimenei ir savas īpašās problēmas un stress. Daži pāri izšķiras, jo nevar atrast problēmu risinājumu. Dažas ģimenes ieslīgst hroniskā nelaimīgumā, frustrācijā vai vientulībā. Bet daudzi citi, paši no sevis vai ar speciālistu palīdzību atrod ceļus, kā atgūt to, ko MS atņem. Viņi ir spējīgi runāt par sāpīgām lietām – dusmām, skumjām, raizēm – tā nepaturot neko sevī. Viņi mācās tikt galā ar savām problēmām – praktiskām un emocionālām, rīkojoties praktiski un ar cerību. Šādās ģimenēs veselie ģimenes locekļi ir spējīgi palīdzēt cilvēkam ar MS, nepārslogojot sevi. Viņiem atliek laiks arī priekš sevis, un viņus nemoka vainas apziņa. Iespējams, ka svarīgākā šādu ģimeņu pazīme ir spēja atklāti izrunāties vienam ar otru un respektēt katra jūtas un vēlmes. Viņi arī atklāj, ka daudzām dzīves problēmām nav nekā kopēja ar MS.

 

LMSA
Multiplās Sklerozes Asociācija (LMSA) 2008. gada nogalē atjaunoja darbu Rīgas Vidzemes un Rīgas Latgales atbalsta grupu nodaļas.
Ja jūs vēl neesat asociācijas biedrs, bet vēlaties par tādu kļūt un, ja ir vēlēšanās sanākt kopā, uzzināt jaunumus, pārrunāt ikdienas medicīniskās, psiholoģiskās un sociālās problēmas, kas ir līdzīgā vai tādā pašā situācijā, gūstot atbalstu un saprotot, ka mēs neesam vieni.
Priecāsimies redzēt arī tos, kas labi sadzīvo ar MS ikdienā un dzīvo pilnvērtīgu un aktīvu dzīvi.
Tiek piesaistīti sponsori, atbalstītāji (LMSA ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss) dažādām nodaļu aktivitātēm – rīkojot ekskursijas, svinot svētkus, apmeklējot gulošos cilvēkus mājās, sagādājot nepieciešamo, apsveicot jubilejās.
Ja ir kādi jautājumi, tad lūdzu esat laipni gaidīti. Mājas lapu var apskatīt www.lmsa.lv
Vidzemes nod. Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. , mob. 29864669
Latgales nod. Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. , mob. 29657657
Sākot ar 2009. gada 2. martu, divreiz mēnesī - katra mēneša pirmajā un trešajā pirmdienā, mūs varēs satikt Rīgā, Vidrižu ielā 3, 107.telpā. no 14.30 – 17.00.

Citi raksti par šo tēmu