{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Ģērmanis GIGA

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Dzimtes identitātes traucējumi bērniem un jauniešiem

Zaiga Blaua, ārste psihoterapeite

Seksuālā orientācija var veidoties jau pirmajos dzīves gados. Nereti agrīna traumatiska pieredze ir pamatā dzimtes identitātes traucējumiem. Meitenēm biežāk tā ir izvarošanas pieredze. Zēniem – augšana ģimenē, kurā nav tēva, identificēšanās ar māti.

Dzimuma identitātes problēmas, tajā skaitā vēlme ģērbties pretējā dzimuma drēbēs, spēlēt īpašas, pretējam dzimumam raksturīgas spēles, sava dzimuma draugu trūkums bērnībā var liecināt par dzimtes identitātes traucējumiem.

Ja dzimtes identitātes traucējumi (gender idenity disorder – GID) tiek savlaicīgi diagnosticēti, ja vecāki iesaistās problēmas risināšanā, tad šos traucējumus varētu izārstēt.

Bērni piedzimstot nezina, kas viņi ir – zēni vai meitenes, viņi nezina, ko nozīmē būt zēnam/ vīrietim vai meitenei/ sievietei, bet viņi piedzimst ar dziņu noskaidrot, kas viņi ir un atrast savu identitāti. Kad viņi ir noskaidrojuši savu dzimumu, viņiem ir vajadzība justies labi par savu dzimumu. Kad šis attīstības uzdevums ir izpildīts, bērns var eksperimentēt ar savam dzimumam netipiskām aktivitātēm.

Māte raizējās par sava 6-gadīgā dēla sievišķīgajām manierēm, vēlmi ģērbties sieviešu drēbēs, lietot rotaslietas un dekoratīvo kosmētiku. Viņam ir interese par lellēm Bārbijām – to drēbēm un aksesuāriem. Zēnam ir ļoti maz  rotaļu biedru – zēnu. Zēna vecāki jautāja padomu psihologam – vai tās ir kādas nopietnākas problēmas pazīmes.

Psihologs atbildēja, ka tā ir fāze bērna attīstībā un nav pamata satraukumam – tas pāries. Vecāki notic, ka bērns pieaugs un neadekvātā uzvedība pāries..

Dažreiz vecāki piespiež bērnu uzvesties atbilstoši savam dzimumam. Patiešām, zēns, kas spēlējas ar Bārbiju lellēm, pārtrauc to darīt ap 9-10 gadu vecumu, bet intereses tiek pārvirzītas uz citām aktivitātēm, piemēram, viņš dejo meiteņu kolektīvā. Vecākiem rodas maldinošs priekšstats, ka problēma atrisinājusies.


Bērni grib justies labi par savu dzimuma identitāti. Veselīga psiholoģiska attīstība ļauj zēnam saredzēt, ka ir divi dzimumi, un viņš pieder pie vīriešu dzimuma, ka viņš nākotnē būs vīrietis un tēvs, nevis sieviete un māte. Viņam ir svarīgi justies labi kā zēnam. Viņam svarīgi zināt, ka tēvs un māte ir laimīgi par to, ka viņš ir zēns, ka viņi grib, lai viņš izaugtu par vīrieti, viņi akceptē viņu kā zēnu citu zēnu vidū.

Ja zēns jūtas slikti par savu vīrieša identitāti, identificējas ar māti nevis ar tēvu, vēlas kaut viņš labāk būtu meitene, tad viņš neattīsta savu vīrieša identitāti.

Zēnu ar dzimtes identitātes traucējumiem dēvē par „meitenīgu”, bet, pavērojot mēs redzam, ka viņš nav līdzīgs veselīgai meitenei viņa vecumā. Viņš imitē pieaugušas sievietes uzvedību. Piemēram, meiteņu iemīļotās spēles ir māte – bērns un modes – apģērbi, bet zēns ar dzimtes identitātes traucējumiem fokusējas tikai uz modes – apģērbu spēlēm. Viņi bieži izvēlas spēlēt kādu noteiktu pasaku varoni, dažreiz ar negatīvu raksturu. Veselas meitenes labprāt spēlējas gan ārpus mājas, gan mājās, tad zēni ar dzimtes identitātes traucējumiem  baidās no uzbrukumiem, no rupjām spēlēm ar spēka pielietošanu un kritieniem, izvairās no komandu sporta spēlēm.

Ģērbšanās pretējā dzimuma drēbēs, fantāzijas, kas raksturīgas pretējam dzimumam ģimenē tiek uztvertas kā zīmes, ka zēns ir „ar brīnišķīgu iztēli apveltīts”, „liels aktieris”. Vecāki nesaprot, ka zēnam, kas neparāda vīrieša raksturu, bet vienmēr spēlē sievietes lomu, ir ambivalence par savu vīrišķību.

Daudzi mūsdienu vecāki, audzinot bērnus, necenšas viņus ielikt stingros dzimuma lomu rāmjos, dodot zināmu izvēles brīvību. Šādā situācijā vecāki var palaist garām dzimtes identitātes traucējumu (GID) konfliktu.

Zēni ar nopietniem dzimtes identitātes traucējumiem (GID) lieto sieviešu drēbes, lai tiktu akceptēts no sava mīlas objekta vai mazinātu trauksmi, bet viņi kļūst nikni, ja šie objekti viņus atraida.

Daudzi vecāki jautā: „Kas tur slikts, ja zēns spēlējas ar lellēm?

Atbilde: tā ir bēgšana feminīnā pasaulē, svarīgi ir saskatīt, ko viņš nedara – mācīties būt puikam starp citiem puikām.

Vecākiem ir jāuztraucas par to, ja bērns nav apmierināts ar savu dzimumu – zēns saka: „es gribu būt meitene”, meitene ir pārliecināta, ka viņa ir zēns; tie ir nopietni simptomi.

Zēni, kam ir šādi simptomi pirmsskolas vecumā, pamatskolā nereti ir nelaimīgi, vientuļi un izolēti. Viņi cieš no separācijas trauksmes, depresijas un uzvedības problēmām. Viņi kļūst par terorizētāju, huligānu un pedofīlu upuriem.  

Pusaudža gados viņi iesaistās homoseksuālās aktivitātēs. Viņi biežāk kļūst par apreibinošu vielu vai alkohola lietotājiem, pievēršas prostitūcijai biežāk nekā citi., izdara suicīdus, saslimst ar STS, tajā skaitā ar HIV/AIDS. Kā pieaugušajiem viņiem ir daudz psiholoģisku problēmu. Neliela daļa no viņiem kļūst par transvestītiem un transseksuāļiem.

Vecāki dēla sievišķīgo uzvedību nereti traktē kā ģenētisku vai hormonālu problēmu.

Pieauguša transvestīta psihei raksturīga robežstāvokļa personības struktūra (BPD). Transseksuāļu personības traucējumi ir daudz smagāki, tie ir tuvāki psihotiskai personības struktūrai. Viņi cieš no nepanesamas trauksmes, depresijas, kas noved pie suicidālas uzvedības. Nereti novērojami bipolāri traucējumi.

Katru šādu gadījumu jāuztver nopietni. Cilvēkam nepieciešama profesionāla palīdzība.  Psihoterapeits strādā ar bērnu un vecākiem un meklē emocionālos cēloņus dzimtes identitātes traucējumiem. Terapija ir vērsta uz to, lai bērns ir laimīgs par savu dzimumu

 Psiholoģiski veselam cilvēkam rodas jautājums - kāpēc nepieciešams pārveidot savu bioloģisko ķermeni? Mākslīgi/ ķirurģiski veidotais penis sievietei tik un tā nefunkcionēs. Tas būs nejūtīgs ādas lēveris ar lielu iespēju iespējamību attīstīties gangrēnai. Bijušais vīrietis nekad nespēs ieņemt, iznēsāt un dzemdēt bērnu. Viņa krūtīs nekad nebūs piena zīdaiņa barošanai. Bet, ja piens pēkšņi parādītos, tā drīzāk būtu onkoloģiskas slimības pazīme.

Ir dažādas iespējas sievietei izpaust savas personības vīrišķos aspektus, vīrietim - sievišķos. Var audzēt garus matus, krāsot tos, var nogriezt īsus vai pat noskūt pavisam. Var lietot vai nelietot dekoratīvo kosmētiku, ģērbt mugurā, ko vien vēlas – sievietes var staigāt biksēs, vīrieši - staigāt kiltā vai kimono...Sievietes var pelnīt daudz naudas, vadīt uzņēmumus, braukt ar lielām, dārgām mašīnām, piedalīties rallijos... Vīrieši var strādāt tradicionāli sievišķīgajās profesijās – par frizieri, kosmetologu, vizāžistu un joprojām būt integrētam sabiedrības loceklim. Tāpēc nav jāsakropļo savu ķermeni.. Tomēr cilvēki ar dzimtes identitātes traucējumiem – transseksuāļi ar to nav mierā. Viņu traucējumi ir daudz dziļāki. Viņi ienīst savu ķermeni, tāpēc gatavi iznīcināt savas dzimtes īpatnības un līdz ar to arī sevi.

Pretējā dzimuma spēles un nepareizs apģērbs nav vienīgais dzimtes identitātes traucējumu simptoms. Daži zēni cieš no hroniskas sajūtas, ka viņi ir neadekvāti citu zēnu vidū, ar savu vīrišķību, tomēr viņi neimitē sievietes uzvedību. Viņiem ir bailes no rupjām spēlēm ar laušanos un krišanu, ļoti nepatīk komandu spēles dēļ vājas acu-roku koordinācijas. Šī nespēja sadarboties ar citiem zēniem noved pie izolēšanās, dažreiz depresijas.

Dzimtes identitātes traucējumu problēmas var būt arī meitenēm. Nereti šo traucējumu pamatā ir piedzīvota seksuāla vardarbība. Meitenes ar dzimtes identitātes traucējumiem tic, ka, esot puiciskai, viņa sevi pasargās no vardarbības.

Kas jādara vecākiem, ja viņi novēro šādus simptomus bērniem? Jāmeklē palīdzību.

Fantāzija  par piederību pretējam dzimuma dod īslaicīgu atvieglojumu. Tas ir nelaimīgs bērns, kas lieto šādus uzvedības paternus, lai aizsargātos pret distresu.

Daži cilvēki izvairās meklēt palīdzību, jo tic, ka dzimtes identitātes traucējumu problēmas ir zīme, ka bērns „dzimis homoseksuāls” un vecākiem to jāpieņem kā faktu. Viņi mudina bērnu pieņemt homoseksuālu identitāti. Apzinoties, ka bērns ir dziļi nelaimīgs dēļ izolācijas pamatskolas laikā, ka pusaudža gados viņam būs daudz problēmu sava dzimuma jauniešu valdzinājuma dēļ.

Ja zēns aug laimīgs par savu zēna/ vīrieša identitāti, māte atbalsta viņa maskulīno attīstību, zēnam ir tuvas attiecības ar tēvu, viņam ir sava dzimuma draugi, tad ir maz iespēju, ka viņu seksuāli piesaistīs sava dzimuma jaunieši pusaudža gados.

Jauns vīrietis ar neskaidru dzimtes identitāti pusaudža gados un agrā jaunībā daudz laika pavadījis homoseksuāļu sabiefrībā. Gan draugi, gan pats sevi uzskata par geju. Pēdējos gados arvien vairāk viņam mostas interese par sievietēm. Viņu uzbudina sieviešu maigā āda, smarža, iespēja seksā būt aktīvā pozīcijā. Ir bijuši daži mēģinājumi uzsākt attiecības ar jaunām sievietēm. Tomēr no ilgstošām attiecībām viņu attur draugu nosodošā un izsmejošā attieksme. Draugi jaunajam cilvēkam nozīmē ļoti daudz, viņi aizstāj paša atsvešināto ģimeni.


Tātad – iesaistīšanās seksuālās attiecībās ar sava dzimuma jauniešiem ir sekas atraidījumam no sava dzimuma draugiem, zema pašcieņa, atsvešināts tēvs, pārāk kontrolējoša, hiperprotektīva māte, huligānu uzbrukumi, seksuāla izmantošana. Visi šie faktori var būt labojami terapijas gaitā.

Epidemioloģiskie pētījumi rāda, ka bērni ar dzimtes identitātes traucējumiem (GID) populācijā ir 1:1000. Daudzi no šiem bērniem pieaugot kļūst par homoseksuāļiem vai biseksuāļiem. Zucker saka, ka dažreiz iemesls var būt hormonāli traucējumi, tomēr arī vecāki ietekmē bērna uzvedību – mātes depresija, priekšrokas došana pretējā dzimuma bērnam var novest pie dzimtes identitātes traucējumiem

Pastāv lielas domstarpības starp homoseksuāliem un heteroseksuāliem pētniekiem.        

Šobrīd dzimtes identitātes traucējumu (GID) Dg ir iekļauta DSM-IV-TR. Daudzi homoseksuāļi cīnās par to, lai šī Dg tiktu izņemta no diagnožu kategorijas. Kritiķi apgalvo, ka izmaiņas dzimumam raksturīgajā uzvedībā bērnam reprezentē viņa vecāku homofobiju, tāpēc dzimtes identitātes traucējumu (GID) ārstēšana nav nepieciešama. Kritiķi saka: nevis bērnam ir jāmainās, bet sabiedrības attieksmei ir jāmainās.

Zucker uzskata, ka jāļauj bērniem augt par laimīgiem vīriešiem un sievietēm, pieļaujot, ka atsevišķos gadījumos bērns tomēr attīstīsies homoseksuāls.

 

REFERENCES

Zucker & Susan Bradley (Gender Identity and Psychosexual Problems in Child and Adolescence)

Richard P. Fitzgibbons,

NARTH (NATIONAL ASSOCIATION OF RESEARCH & THERAPY OF HOMOSEXUALITY) Scientific Advisory Board Member

APA

DSM-V   302.6    Gender Identity Disorder in Children

DSM-V   302.85  Gender Identity Disorder in Adolescents or Adults

Rīgā,  2017-01-15

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi