{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Darbs un cilvēku attiecības tajā

Dr. Ērika Rutkovska

Darbs ir noteiktu uzdevumu veikšana. Tā ir mērķtiecīga darbība, kurā cilvēks realizē savu potenciālu, pašapliecinās, attīsta savas spējas, raksturu un gribu. Tas ir attiecību veids, kurā dominē formālās attiecības – noteikts lomu sadalījums, skaidri pienākumi –, un tajās ir maz emociju. Turpretī personīgas attiecības ir tieši pretējas – emocionālas, pienākumu sadalījums mainās atkarībā no situācijas, noskaņojuma. Lai gan darbs ir formālas attiecības, pašā darba vietā ļoti bieži veidojas arī personīgas attiecības, jo darbā mēs pavadām lielāko dienas daļu. Personīgās attiecības, mikroklimats var kļūt par noteicošu faktoru darba vietas izvēlē, jo negatīvas attiecības kolektīvā var radīt stresu, nepatiku pret darbu, tās mazina motivāciju un produktivitāti.

 

Kolektīvs ir trīsslāņu attiecību veidojums. Pirmo slāni veido emocionāli tiešas attiecības, kuras pastāv starp kolektīva locekļiem un ir maz saistītas ar kolektīva darbu. Otro slāni veido lietišķas attiecības, kas saistītas ar noteiktu uzdevumu izpildi mērķu sasniegšanai. Trešo slāni veido katra kolektīva locekļa motivācija, attieksme pret darba mērķiem, paņēmieniem un pienākumiem.

Psiholoģiskais klimats darbā ir atkarīgs no organizatoriskiem un psiholoģiskiem faktoriem – darbinieku savstarpējām attiecībām, psiholoģiskās saderības un vadības stila. Labvēlīgam psiholoģiskajam klimatam ir raksturīga cilvēku savstarpējā uzticēšanās, atvērtība, gatavība sadarboties, apmierinātība ar piederību grupai.

Darba kolektīva psiholoģiskajā veselībā svarīga vieta ir vārdam tolerance. Tā ir spēja sadarboties, pieņemt pretējas vērtības. Tā atspoguļo cilvēka pieredzi, kultūru, temperamentu. Cilvēki pēc savas tolerances var būt ļoti dažādi. Cilvēki ar augstu tolerances līmeni ir līdzsvaroti, var paredzēt viņu reakciju. Turpretī cilvēki ar zemu toleranci ir negatīvas enerģijas nesēji.

Darbā ikvienam ir risks kļūt par psiholoģiskā terora upuri. Ir divi psiholoģiskā terora veidi: pirmais ir darbinieku īstenots psiholoģisks terors (angļu valodā – mobbing), otrais – darba devēja vai vadības īstenots terors (angļu valodā – bossing). Darbinieku psiholoģiskais terors pret citu darbinieku lielākoties izpaužas intrigu, uzbrukumu, naida kurināšanas, psiholoģiskas vardarbības un personības sagraušanas veidā. Darba devēja vai vadības terora pamatizpausmes ir pastāvīga kritika darbā, aprunāšana, baumošana, ignorēšana un nesarunāšanās, mutiski draudi, ņirgāšanās par kādu fizisku trūkumu vai izskatu, bezjēdzīgu vai neizpildāmu pienākumu uzdošana. Jebkāds terors darba vietā noved pie upura veselības traucējumiem – augsta asinsspiediena, sirdsklauvēm, kuņģa un zarnu trakta saslimšanām, čūlām, muskuļu sasprindzinājumiem, stresa izraisītām hroniskām un psihiskām saslimšanām vai pat pašnāvības. Tīši vai netīši darbinieks ņem darba nespējas lapas, līdz ar to palielinās darba kavējumi.

Var veidoties situācijas, kad draudzīgas vai romantiskas attiecības veidojas starp priekšnieku un kādu no viņa padotajiem. Tās var radīt gan uzņēmumam, gan iesaistītajām personām nepatīkamākas sekas. Vienmēr aktuāls būs jautājums – vai attiecības ir savstarpēji godīgas un labprātīgas? Iespējams, kāds šajās attiecībās iesaistās, lai sasniegtu savu mērķi.

Liela loma darba attiecībās ir „radu būšanai”. Lielākoties tai ir negatīva ietekme uz darba kvalitāti. Radinieku ir arī grūtāk atlaist, ja rodas kādas problēmas, ne vienmēr var pateikt patieso viedokli par paveikto darbu. Radu un paziņu ņemšana darbā ietekmē arī uzņēmuma konkurētspēju, jo netiek paņemts labākais, bet gan izredzētais kandidāts. Cieš valsts un reģiona izaugsme kopumā, jo netiek vairs pievērsta tik ļoti liela uzmanība profesionalitātes un kvalifikācijas celšanai, jo tam vairs nav jēgas.

Jebkurā kolektīvā jābūt vadītājam. Tas ir tāds cilvēks, kurš iedvesmo, no kura var smelties enerģiju, viņam jābūt saprotošam, tajā pašā laikā viņam jāspēj vadīt, nedrīkst pieļaut, ka viņam darbinieki „kāpj uz galvas”. Vadītājam jābūt labvēlīgam un draudzīgam, bet ne draugam. Viņa svarīgākais uzdevums ir izveidot komandu, kas vienoti strādās mērķu sasniegšanai. Lielos kolektīvos veidojas neformālie līderi. Tie spēj aizraut pārējos darbiniekus ar dažādām aktivitātēm ārpus darba laika. Tie ir iespējamie nākamie vadītāji, kurus jāatbalsta.

Sociālpsiholoģiskais klimats darbā tiek uzskatīts par labvēlīgu, ja pastāv savstarpējā uzticēšanās un prasīgums, brīva uzskatu un jūtu izpausme jautājumu apspriešanā, organizācijā starp dažādām struktūrnodaļām pastāv sapratne un sadarbība, attiecības veidojas uz palīdzības, labvēlības principiem. Arī kritikai ir jābūt labvēlīgai, lai neaizvainotu cilvēku un rosinātu viņu attīstīties. Darbinieki ir optimistiski, enerģijas pilni, atsaucīgi, viņi sasniedz augstus rādītājus darbā.

Sociālpsiholoģiskais klimats darbā tiek uzskatīts par nelabvēlīgu, ja kolektīvā valda noslēgtība, emocionālā spriedze, nepārtraukti konflikti, nievājoša attieksme pret konkrētiem darbiniekiem vai kopumā. Veidojas darbinieku grupējumi, kuri atsakās piedalīties kopējā darbībā, darbinieki ir inerti, pesimistiski un netiecas sasniegt augstus darba rādītājus.

Labvēlīgu darba vidi iespējams panākt, darbiniekus motivējot, nevis kontrolējot tos. Kontrole var radīt stresu, nogurumu un pretestību pārmaiņām. Cilvēkus iedvesmo, ja viņi tiek novērtēti, atzīti. Viņi jūtas piederīgi un motivēti, ja var piepildīt savus personiskos sapņus un gūt panākumus. Cilvēki izvēlas strādāt vietās, kas atbilst viņu vērtībām, kur var kopīgi sasniegt lielākus mērķus. Uzņēmumos ar izciliem panākumiem allaž novēro lielu aizrautību un lepnumu par uzņēmuma produkciju vai pakalpojumu.

 

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

  Avene 160x160px
 

 

Citi piedāvājumi