{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 


Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Attiecības ar vīra vai sievas vecākiem

Dr. Aija Kraskura

Veidojoties noturīgām un labām attiecībām, pārim, ģimenei agri vai vēlu nāksies iepazīties gan ar vīra, gan sievas vecākiem. Tas, cik veiksmīgas izveidosies attiecības ar vecākiem, ietekmēs arī mikroklimatu jaunajā ģimenē.

 

 

Situācijas dzīvē ir tik dažādas. Dažiem ir savi vecāki un vēl audžuvecāki, dažiem vecāku vairs nav, dažiem ir tikai audžuvecāki. Jaunajam vīram un sievai var būt dažāda attieksme pret saviem audzinātājiem. Arī vecākiem var patikt un var nepatikt bērna dzīvesbiedrs.

Vecāki bieži jūtas vientuļi, pamesti, nevajadzīgi, un, ja iepriekš viņu dzīve pagājusi galvenokārt tikai rūpēs par bērnu, viņi gluži neapzināti var sākt pārkāpt jaunā pāra robežas – bieži ciemoties, zvanīt, žēloties par savu dzīvi, arī saslimt vai pastiprināti rūpēties par jaunajiem. Tas var novest pie disbalansa pāra attiecībās, kāds var kļūt neapmierināts, var kaut ko meklēt ārpus ģimenes, jo paša ģimenē toni nosaka kāds cits.

Vecāki un laulātie viens no otra gaida arī savu narcistisko vajadzību apmierinājumu. Vecāki nereti gaida pakļaušanos un cienīšanu, kamēr laulātie – ka respektēs un godās arī viņus. Tas nereti sagādā savstarpējus aizvainojumus un vilšanos, un var tikt projicēts ļaunais tēls.

Reizēm vīra vecāki var sākt neapzināti konkurēt ar sievas vecākiem par to, kuri vairāk var palīdzēt, vairāk iedot, kuri labāki u.tml. Dažreiz atkal gluži pretēji – paziņo, ka nu viņi savus bērnus ir izaudzinājuši un nepalīdz nemaz – lai nu jaunā ģimene ar visu tiek galā pati.

Visiem mums ir labi pazīstamas domstarpības, kas rodas, audzinot bērnus. Nereti katrai paaudzei ir savi priekšstati par labu audzināšanu, bet visi jau vēlas tikai to labo. Citi uzskata, ka bērnus iepērt ir veselīgi, citi – ka nē, vieni ir ļoti stingri un prasīgi, otri – nē (kā ir, tā ir), vieniem ir augsti mērķi attiecībā uz bērniem, otriem nav, vieni saka, ka, piemēram, dzert un pīpēt nav labi, bet otri ar savu piemēru rāda pretējo. Tas rada neirotisku konfliktu bērnam, neirozi, jo viņš ir apjucis, sevišķi, ja, piemēram, vecvecāki ir ļoti neatlaidīgi un uzstājīgi un ļoti cenšas jaunos mācīt dzīvot – bērnam tomēr ir savi vecāki.

Atrisinājums atkarīgs no tā, cik spējīga neatkarīgi funkcionēt ir jaunā ģimene. Ja viņiem vecāku palīdzība nemaz tik daudz nav vajadzīga, par to pieklājīgi un taktiski var pateikt vecākiem. Reizēm gan tas var izsaukt aizvainojuma uzplūdus – „es jau nevienam neesmu vajadzīgs”, „mani neviens nemīl”, „un tāda ir pateicība par audzināšanu”… Bet gan jau ar laiku tādas jūtas pieklust, un vecāki atrod citus sava laika pavadīšanas veidus.

Saprotams, ka nav jau nekāda ,,pareizā” attiecību modeļa. Katrai ģimenei ir sava situācija. Protams, ka vislabāk attiecības ar vīra vai sievas vecākiem veidot, ievērojot pieklājību, smalkjūtību, taktu, izrādīt interesi par viņiem. Ja tomēr rodas kādas attiecību problēmas, kāds no iesaistītajiem jūtas neapmierināts, vajadzētu vispirms pārim izrunāties savā starpā, atrisināt domstarpības. Var arī pakonsultēties pie kāda speciālista. Speciālista konsultācija var noderēt arī kādam no vecākiem, kuram grūti pierast pie jaunajiem apstākļiem vai kurš, pašam nemanot, pārāk iesaistījies pāra dzīvē.

Tomēr mūsu vecāki ir arī nenovērtējams resurss, jo dzīves pieredze viņiem neapšaubāmi ir daudz lielāka un arī mazbērniem ir patīkami pavadīt laiku kopā ar viņiem. Kopīgas svētku reizes, kopīgi pasākumi tikai stiprinās ģimenes sajūtu.

Esiet laimīgi!

 

 

 

 

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

 

 

 

Citi piedāvājumi