{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 


Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Nervu sistēma

Ināra Logina

Ja cilvēks ir vesels, viņa organisms darbojas saskaņoti. Vesela cilvēka organisms ir integrāla sistēma. Šo sistēmu saskaņo un regulē vairāki mehānismi Svarīgākais no tiem ir nervu sistēma.
•    Nervu sistēma organismā uztur sakarus starp orgāniem un to sistēmām, saskaņo to darbību.
•    Nervu sistēma nodrošina organisma atbildreakciju uz ārējās vides kairinājumu.
•    Nervu sistēma reaģē uz pārmaiņām cilvēka iekšējā vidē.
Nervu sistēma sastāv no vairākām daļām, Šķir centrālo un perifērisko, kā arī veģetatīvo jeb autonomo nervu sistēmu.
Centrālā nervu sistēma (CNS)
sastāv no galvas un muguras smadzenēm. Šai sistēmā notiek visu ienākošo signālu (kairinājumu) analīze, pārstrāde un tiek dots impulss — signāls, kā uz kairinājumu reaģēt. CNS ir kompakta un blīva. CNS ir vairāk aizsargāta pret kaitīgu faktoru iedarbību. Tai ir kaula aizsargbarjera — galvaskauss aptver galvas smadzenes, bet muguras smadzenes atrodas mugurkaula kanālā. Efektīvu aizsargfunkciju veic hematoencefāliskā barjera, ko veido asinsvada siena, smadzeņu apvalki un speciālas glijas šūnas smadzenēs. Galvas un muguras smadzenes ir vislabāk un intensīvāk apasiņotie orgāni cilvēka ķermenī.
Perifēriskā nervu sistēma (PNS)
novada visus signālus (kairinājumus) no to rašanās vietas (receptoriem) līdz CNS. PNS arī vada visus signālus — komandas no CNS līdz realizācijas vietai — efektoram. PNS ir izkliedēta visos audos. PNS nav kaulu aizsarga. Līdzīgi hematoencefāliskai barjerai nervam ir hematoneirītiskā barjera. Taču tā ir ar lielāku kaitīgu vielu caurlaidības spēju. PNS daudz vairāk pakļauta blakusaudu ietekmei — kaulu, saišu, muskuļu, cīpslu, asinsvadu pārmaiņas un patoloģiski veidojumi tajos var bojāt PNS šķiedras. PNS barošanu nodrošina sīki asinsvadi, kas atrodas nervu saistaudu apvalkos. Šie asinsvadi daudz vairāk cieš sistēmisku, asinsvadu un vielmaiņas slimību gadījumā.
Veģetatīvā jeb autonomā nervu sistēma
ir specifiska nervu sistēmas daļa, kas nodrošina iekšējo orgānu (kuņģa, nieru, aizkuņģa dziedzera, zarnu, sirds) darbības regulāciju. Veģetatīvā nervu sistēma ir gan centrālās, gan perifēriskās nervu sistēmas daļa. Veģetatīvo nervu sistēmu iedala simpātiskā un parasimpātiskā sistēmā.
Nervu sistēmas pamatvienība ir nervu šūna jeb neirons.
Neirons sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem — dendrītiem un neirītiem jeb aksoniem. Šūnu ķermeņi parasti apkopoti noteiktos iecirkņos. Tie veido pelēko vielu centrālā nervu sistēmā — galvas smadzeņu garozu, smadzenīšu garozu, kodolus, muguras smadzeņu ragus. PNS Šūnu ķermeņi sakopoti mezglos jeb ganglijos. Šūnu izaugumi jeb aksoni parasti apkopoti nervu šķiedrās, CNS tie veido balto vielu — traktus jeb ceļus, bet PNS veido nervus un to saknītes. Nervu šūnu izaugumus klāj speciāls olbaltumu un lipīdu apvalks — mielīns, kas nodrošina nervu šķiedru barošanu, aizsardzību un ātrāku nervu impulsu pārvadi. Šķir mielinizētās, vāji mielinizētās un nemielinizētās nervu šķiedras, kas atšķiras pēc to resnuma un nervu impulsu vadīšanas ātruma. Mielinizētās šķiedras vada impulsu aptuveni 100 reižu ātrāk, tās galvenokārt ir motoriskās šķiedras, proti, tās, liek sarauties muskulim, kustēties kājai vai rokai.
Neironi vada impulsus uz smadzenēm, kā arī no smadzenēm uz visu ķermeni. Aferentie neironi vada signālu centrtieces virzienā — no receptora uz CNS centriem. Jušanas šķiedras ir aferentas, proti, vada kairinājuma signālus no receptora uz muguras vai galvas smadzenēm. Eferentie neironi vada centrbēdzes signālu no CNS uz efektoru. Motoriskās šķiedras ir eferentas, proti, vada signālu no muguras smadzeņu ragiem un nervu kodoliem uz darbības izpildītāju — muskuli. Starpneironi pārvada impulsus starp dažādiem neironiem, saslēdzot aferentos un eferentos neironus vienā ķēdes lokā.
Reflekss
Pamatmehānisms, kā notiek organisma funkciju regulācija, ir reflekss. Reflekss ir organisma atbildreakcija uz iekšēju vai ārēju kairinājumu. Nervu sistēmas elementāro pamatfunkciju jeb refleksu nodrošina savstarpēji saslēgtu aferento un eferento neironu ķēde. Tā sākas kairinājuma rašanās vietā — receptorā. Perifērisko nervu šūnas radušos uzbudinājumu vada uz CNS. Tālāk tas tiek novadīts uz augstākiem centriem un tur tiek analizēts. Atbildes signāls tiek vadīts pa CNS ceļiem līdz PNS, pa kuru savukārt līdz efektoram. Efektors īsteno atbildi uz kairinājumu: muskulis saraujas, iekšējais orgāns aktivē vai pārtrauc savu darbību, izdala vairāk sekrēta u.c.
Parasti cilvēks nejūt savu refleksu darbību, nedomā par pielāgošanos ārējai videi, par savām kustībām, emocijām. Ejot mēs taču nedomājam par to, kā celt kāju, kā pēdai atsperties no zemes, cik ceļa locītavai saliekties. To cilvēks parasti sajūt tikai slimības gadījumā. Tad refleksi darbojas nepareizi: rodas nepareizi darbības signāli (vai tie nerodas nemaz). Citu slimību gadījumā rodas neadekvāti, situācijai neatbilstoši kairinājuma signāli. Cilvēks piedzimst jau ar noteiktiem refleksu lokiem, kas darbojas tūliņ pēc dzimšanas (daļēji pat pirms tam). Tie ir beznosacījuma refleksi. Mūža laikā cilvēks iegūst jaunus — nosacījuma refleksus. Pirmos mūža gados tie veidojas īpaši strauji: cilvēks ceļas kājās, sāk staigāt, runāt, iemācās ēst, sevi apkopt utt.— visu mūžu.
Refleksa loks
refleksu loks

Perifēriskā nervu sistēma

PNS sastāv no muguras smadzeņu saknītēm, ganglijiem, saknīšu un nervu pinumiem, kā arī spināliem (muguras smadzeņu) un kraniāliem (galvas smadzeņu) nerviem. Visas perifēriskās nervu šķiedras veido šūnu izaugumi — dendrīti un neirīti. Gangliji ir šūnu ķermeņu sakopojumi. PNS šķiedras anatomiski un funkcionāli saistītas ar CNS — muguras smadzeņu pelēkās vielas ragiem un kraniālo nervu kodoliem. Veģetatīvās nervu šķiedras savieno galvas un muguras smadzenes ar iekšējiem orgāniem, ādu, asinsvadiem, sviedru dziedzeriem, acu zīlītēm un citiem orgāniem.
Vairākumam nervu ir visas trīs funkcionālās šķiedru grupas (aferentās, eferentās, veģetatīvās). Dala nervu ir monolīti, tāpēc šķir sensoriskos, motoriskos un jauktos nervus. Muguras smadzeņu ganglijiem piemīt jušanas funkcija. Muguras (spinālās) nervu priekšējās saknītēs ir motoriskās šķiedras, tām īsā posmā pievienojas arī veģetatīvās simpātiskās šķiedras. Spinālās mugurējās saknītes veido jušanas šķiedras. Saknīšu un nervu pinumiem piemīt jauktas funkcijas.
PNS pārsvarā veido nervu šķiedras — nervu šūnu izaugumi. Daudzi PNS veidojumi — nervi un to saknītes — izvietoti anatomiski šauros veidojumos — kanālos, atverēs, kas mūža laikā un fiziskās slodzes dēļ var mainīties. Šais vietās nereti veidojas kaulu izaugumi, tādēļ tur novietotās nervu šķiedras var ciest. PNS ir pakļauta traumām: nervi bieži cieš no sīkas atkārtotas traumatizācijas (piemēram, riteņbraucējiem, kas balstās uz stūres ar delnas vietu, kuru šķērso nervi, bieži rodas nerva bojājums). Nereti traumas dēļ nervu var pārraut. Perifēriskie un kraniālie nervi daudz vairāk nekā CNS pakļauti meteoroloģiskiem faktoriem — mitrumam, aukstumam, karstumam.
Perifēriskas nervu sistēmas slimības — tas ir bīstami!
Saslimstība ar PNS slimībām ir liela visās valstīs, arī Latvijā.
Latvijā šobrīd ar polineiropātiju vien slimo aptuveni 67-70 tūkstoši cilvēku. Parasti PNS slimības ir citu, sistēmisku slimību izraisītas, retāk patstāvīgas slimības. Parasti tās neapdraud slimnieka dzīvība, taču rada kustību traucējumus, paralīzi un invaliditāti. Bieži PNS slimības ietekmē slimnieka dzīves kvalitāti, jo izraisa sāpes, nepatīkamas sajūtas, kustību traucējumus.
Perifēriskā nervu sistēma

Perifēriskas nervu sistēmas slimības atkarībā no bojājuma līmeņa:
•    mononeiropātija (jeb neirīts) — atsevišķa nerva iekaisīgs bojājums;
•    multipla mononeiropātija — vairāku nervu vienlaicīgs bojājums;
•    radikulopātija jeb radikulīts — spinālā (muguras) nerva saknītes bojājums;
•    polineiropātija — daudzu perifērisko nervu vienlaicīgs bojājums;
•    poliradikuloneirīts — daudzu nervu un saknīšu iekaisīgs bojājums;
•    ganglionīts — nervu gangliju iekaisums;
•    pleksopātija jeb pleksīts — nervu un to saknīšu pinuma bojājums.
Parasti ārstam nav īpaši sarežģīti konstatēt PNS iekaisuma klīnisko sindromu. Sarežģītāk ir noteikt šā iekaisuma vietu un cēloni. Pat ļoti modernās pasaules līmeņa klīnikās polineiropātijas cēlonis netiek noskaidrots apmēram 20% gadījumu. Piemēram, sarežģījumus rada tas, ka ļoti daudzas nervu slimības izraisa vīrusi, borēlijas un baktērijas.
Perifēriskās nervu sistēmas slimību tipiskas pazīmes
ir sāpes pa nervu stumbru gaitu, tirpšana, durstīšana, dedzināšana. Šīs nepatīkamās sajūtas liek cilvēkam meklēt ārsta palīdzību. Slimnieks reti uzreiz dodas pie neirologa, jo sāpju sajūta raksturīga arī locītavu, kaulaudu, saišu, muskuļu, asinsvadu u.c. audu bojājumiem. Sāpju iedabu un veidu var noteikt tikai neirologs, rūpīgi izmeklējot slimnieku.
Daudz būtiskākas PNS iekaisuma pazīmes ir dažādi kustību traucējumi — kustību ierobežojums, nespēks, muskuļu nodilums, ļenganums, gaitas traucējumi, nestabilitāte. Arī šīs pazīmes precīzi izvērtēt var tikai neirologs, jo šos simptomus var izraisīt arī ilgstošs sāpju sindroms, piespiedu nekustīgums, citu audu bojājums. Neirologam būtu jāzina par to veģetatīvo šķiedru bojājumu, kuras ietilpst bojātā nerva sastāvā. Veģetatīvo šķiedru bojājums izraisa ādas krāsas un temperatūras, nagu pārmaiņas, sviedru atdalīšanās traucējumus, reizēm arī iekšējo orgānu darbības traucējumus.
Ka noteikt perifēriskas nervu sistēmas bojājuma līmeni?
Visprecīzāk PNS bojājuma veidu un vietu var noteikt ar speciālām elektrofizioloģiskām metodēm - stimulācijas un klasisko miogrāfiju (EMG), kā arī ar somatosensoriski izraisīto potenciālu mērīšanu. Ar šīm metodēm reģistrē impulsa vadīšanas ātrumu pa nervu šķiedrām, impulsu aizkavēšanas (latences) laiku, novadot tos pa refleksu lokiem, kā ari muskuļu funkciju, reģistrējot to saraušanās impulsus. Latvijā ir tikai četras ārstniecības iestādes, kurās ir EMG aparatūra. Vislielākā pieredze šai laukā šobrīd ir RSU P. Stradiņa klīniskās slimnīcas elektromiogrāfijas kabinetam (medicīnas doktore I. Kravale).
Lai pilnvērtīgi izmeklētu PNS slimnieku un noteiktu diagnozi, jāveic mugurkaula, locītavu rentgenoloģiska, nereti ari datortomogrāfiska izmeklēšana. Nepieciešamos izmeklējumus un to secību lemj neirologi un neiroķirurgi. Ļoti plaša (dārga) izmeklēšana jāveic, lai konstatētu PNS slimības cēloni, proti, jāveic daudzas analīzes, lai noteiktu aknu, nieru, kuņģa vai asins slimību. Taču tas ir nepieciešams, jo, tikai zinot slimības cēloni, var pareizi ārstēt. Piemēram, plaši iecienītie un izmantotie B grupas vitamīni nav efektīvi tādu PNS slimību gadījumā, ko izraisījusi, piemēram, hroniska demielinizējoša autoimūna polineiropātija. Tāpēc to lietošana šādā gadījumā ir nelietderīga līdzekļu šķiešana. Kompleksā izmeklēšanā ieguldītie līdzekli atmaksājas, pareizi ārstējot slimību un atveseļojot pacientu.
Mononeiropātija
Mononeiropātiju jeb atsevišķa nerva iekaisumu var izraisīt trauma (nerva pārgriešana, nospiešana, nobīde vai bojājums ar kaulu šķembām u.c), taču visbiežāk to rada nerva saspiedums, traumatizācija anatomiskos kanālos, pa kuriem iziet nervu stumbri.
Tāpēc nereti šīs slimības sauc arī par tuneļu jeb kanālu sindromiem. Visbiežāk sastopams karpālā kanāla jeb plaukstas pamatnes tuneļa sindroms, kad cieš vidusnervs. Slimniekam allaž notirpis ir pirmais, otrais un trešais pirksts. Vēlāk naktī rodas sāpes, izdilst īkšķa muskuļi. Ar šiem pirkstiem slimnieks nevar adīt, šūt, noturēt atslēgu utt. Slimība nereti rodas rokas pārpūles dēļ. No šās slimības cieš muziķi, mašīnrakstītājas, datoroperatori, šoferi, slaucējas, atslēdznieki u.c. Muskuļu cīpslas un saites plaukstas kanālā var pārpūlēt, arī ilgstoši ravējot, strādājot rokdarbus utt. Karpālais sindroms raksturīgs virknei dažādu saistaudu, locītavu un endokrīno slimību (piemēram, cukura diabēts). Mononeiropātija var būt arī citu nervu slimība. Nerva nospiedumu rada kājas vai rokas tūska, asinsvadu paplašināšanās, saaugumi, cistas.
Tuneļu sindromi
var veidoties elkoņa, pleca locītavas, pēdas pamatnes apvidū. Tie var būt saistīti arī ar atkārtotu traumatizāciju — sasitumiem (piemēram, t.s. tenisista elkonis). Tuneļu sindromu gadījumā bieži efektīva ir vietējā jeb lokālā ārstēšana — ziedes, kompreses, procedūras, peldes, blokādes. Reizēm vajadzīga ķirurģiska nerva atbrīvošana.
Slimā vieta jāsaudzē: to nedrīkst pārpūlēt, darbam jāmijas ar atpūtu, jānodrošina miers slimības uzliesmojuma periodā.
Mononeiropātija var izpausties arī kā galvas (kraniālā) nerva bojājumu. Visbiežāk sastopamās kaites ir sejas nerva neirīts un trijzaru nerva neiralģija.


Sejas nerva neirīts
izpaužas ar pēkšņu mīmikas muskuļu paralīzi vienā sejas pusē, veidojas "šķība" seja. Slimniekam ir izlīdzinātas pieres grumbas, paplašināta acu sprauga, nokāries vaigs un mutes kaktiņš. Aci nevar aizvērt, pieri nevar savilkt grumbās, mutes kaktiņu nevar atvilkt, Reizēm sāpes ir aizauss apvidū, kur ir nerva kanāls. Šī kaite raksturīga dažāda vecuma cilvēkiem, arī bērniem. Bieži to izraisa apsaldēšanās (piemēram, staigājot kailu galvu ziemā vai izejot pēc dušas slapjiem matiem ārā). Pēc apsaldēšanās kanālā rodas tūska, kas nospiež arī nervu. Reizēm nerva bojājumu izraisa vīrusi vai borēlijas (pārnēsā ērce!). Sejas nerva kompresijas neiropātijas gadījumā iespējams pārcensties ar ārstēšanu pirmajās dienās, kad nervs ir tūskains. Ja šai laikā slimnieks saņem pārāk spēcīgu stimulāciju ar medikamentiem vai procedūrām, iespējams iegūt pretēju efektu — muskuļu savilkšanos. Reizēm pacienti vai piederīgie uztraucas, ka ārsts pirmās dienās "nekā nedara" — neārstē pietiekami intensīvi. Mazinoties tūskai, nerva funkcija atjaunosies un paralīzes pazīmes mazināsies.
Pleca pinums
Trijzaru nerva neiralģijas
galvenā pazīme ir lēkmjveida asas sāpes sejā. Sāpes sejā ir viena no sarežģītākām neiroloģijas problēmām — to var izraisīt gan neārstēti zobi, gan slimība žokļu locītavā vai deguna blakusdobumos, mīksto audu iekaisums, limfmezglu palielināšanās, pat acu slimības. Reizēm šie cēloņi mēdz kombinēties. Sejas sāpju cēloni nosaka neirologs kopā ar stomatologu. Tipiskā trijzaru nerva neiralģijas gadījumā pietiekami efektīva ir neirologa ieteikto sāpju remdinošo zāļu lietošana. Šie medikamenti parasti jālieto ilgi un regulāri, pēc tam to lietošana jāpārtrauc pakāpeniski, lai sāpes neatjaunotos. Sarežģītos gadījumos nepieciešama operācija.
Multipla mononeiropātija
Multipla mononeiropātija ir vairāku nervu kompresijas tipa bojājums. Slimības noteikšanai nepieciešama rūpīga elektrofizioloģiska izmeklēšana. Šo slimību izraisa nervu apasiņošanas un barošanas traucējumi, sistēmisku un iekaisīgu slimību (cukura diabēts, reimatoidālais artrīts, vaskulīts, sarkoidoze, Laima slimības) gadījumā. Slimniekam nereti labi palīdz vietēja terapija bojāto nervu apvidū.
Polineiropatija
Polineiropātijai jeb daudzu perifērisko nervu bojājuma sindromam sākumā raksturīgas tirpšanas, salšanas un citas sajūtas pēdās un plaukstās. Ar laiku pēdu un plaukstu muskuļi nodilst, kājas un rokas kļūst tievas, zūd cīpslu refleksi. Slimniekam zūd pamatnes sajūta zem kājām, mainās gaita. Rodas ādas krāsas, nagu, apmatojuma pārmaiņas un sviedru izdalīšanās traucējumi. Reizēm attīstās arī pēdu, retāk plaukstu muskuļu paralīze.
Visbiežāk polineiropātiju izraisa cukura diabēts un alkoholisms. Alkohols bojā PNS ne tikai ar savu toksisko iedarbību, bet rada arī citu orgānu darbības traucējumus. Aknu bojājums alkohola lietotājiem traucē organisma atindēšanos, bet sārņi bojā nervu sistēmu. Bez tam alkoholiķi lieto nepilnvērtīgu uzturu, tādēļ PNS nesaņem vajadzīgos vitamīnus un citas uzturvielas, kas rada polineiropātiju. Alkohola izraisītas polineiropātijas profilakse ir katra paša rokās. Šis PNS bojājums parasti ir atgriezenisks. Pārtraucot lietot alkoholu un uzņemot pilnvērtīgu uzturu, slimnieks var izārstēties. Polineiropātiju var izraisīt rūpnieciskas un sadzīves toksiskās vielas: svins, dzīvsudrabs, tallijs, arsēns, heksakarboni, sērogleklis, fosfororganiskās vielas, benzīns ar svina piejaukumu, politūra u.c.
Uzmanību tiem, kas vēlas ārstēties paši un pasi sev ordinēt medikamentus. Daudzi nepareizi lietoti medikamenti — pret-mikrobu un citostatiskie līdzekli — arī var izraisīt polineiropātiju. Zināmas aroda pārslodžu polineiropātijas, ko izraisījusi vibrācija, ilgstoša mitruma un temperatūras maiņa (piemēram, gumijas zābaku nēsāšana cauru gadu).
Bieži sastopamas iekaisīgas polineiropātijas. Tās izraisa CIV, lepras nūjiņa, hepatīta vīruss, laimborelioze, difterijas toksīns.
Polineiropātijas gadījumā nepieciešama rūpīga slimnieka izmeklēšana, slimības ārstēšana būs veiksmīga tikai tad, ja būs zināms kaites cēlonis. Tradicionāli tiek lietota medikamentoza ārstēšana kombinācijā ar fizikālām procedūrām, proti, dūņu dziedniecību, magnētisko lauku, lāzerstarojumu, ozokerītu, parafīnu, barokameru, masāžu, ārstniecisko fizkultūru. Ne vienmēr izdodas sindromu likvidēt un izārstēt, tāpēc slimniekam jāmācās sadzīvot ar savu kaiti un nepieļaut tās progresēšanu.
Pleksopātija
Pleksopātija jeb pleksīts visbiežāk skar plecu atslēgas kaula apvidū. Retāk sastopams jostas — krustu nervu saknīšu bojājums iegurnī. Pinuma bojājuma cēlonis neizraisa šaubas, tā attīstība saistīta ar traumu (atslēgkaula vai iegurņa kaulu lūzumu). Dažreiz pinuma bojājumu izraisa plaušu galotnes slimība, izlocīti asinsvadi, kaulu deformācija, nobīde, saaugumi, ginekoloģiskas un uroloģiskas mazā iegurņa slimības.
Jostas roze
Ganglionītu jeb jostas rozi diagnosticē cilvēki pat bez medicīniskas izglītības, jo šai slimībai raksturīgi tipiski izsitumi — pūslīši. Slimību izraisa herpesvīrusi, kas var ilgstoši atrasties jušanas ganglijā. Cilvēkam nelabvēlīgos, bet vīrusam labvēlīgos apstākļos (akūta respiratoriska slimība, pēc citas infekcijas, operācijas, vakcinācijas) tie sarosās. Slimības raksturīgākās pazīmes ir stipras, dedzinošas sāpes attiecīgā nerva zonā un izsitumi. Parasti viss beidzas labi, bet atsevišķos gadījumos saglabājas ieildzis pēcherpētiskais sāpju sindroms un ādas pigmentācija. Efektīvs ārstēšanas līdzeklis, kas ietekmē vīrusu, ir aciklovirs, ko ražo vairākas zāļu firmas ar dažādiem nosaukumiem. Nav lēts, bet efektīvs! Zāļu lietošanu drīkst uzsākt tikai ar ārsta atļauju.
Vai tiešam vērts riskēt un visu mūžu mocīties ar polineiropatiju tikai tādēļ, ka bijis slinkums potēties pret difteriju?
Radikulīts
Radikulopātija jeb radikulīts ir muguras smadzeņu nerva saknītes bojājums mugurkaula kanālā, spraugā, pa kuru tā iziet no mugurkaula. Parasti to izraisa mugurkaula audu, starpskriemeļu disku, saišu distrofiskas pārmaiņas.
Mugurkaulā un tā apvidū pārmaiņas rodas visiem, taču ne vienmēr tās rada slimību.
Audu pārmaiņas rada lokālas (vietējas) sāpes kakla, krūšu, jostas daļā, kuru apzīmēšanai ārsti lieto smalkus nosaukumus — cervikalģija (kakla daļas sāpes), torakalģija (krūšu daļas sāpes), lumbālalģija, lumboishalģija (muguras un gurnu sāpes). Sāpju impulsi rodas no pašiem audiem. Atbildreakcija uz šo sāpju kairinājumu ir lokāla muskuļu spazma. Taču reizēm mugurkaula un starpskriemeļu disku patoloģija rada spinālo nervu saknīšu kairinājumu vai nospiedumu. Šais gadījumos rodas sāpes ar izstarojumu rokā, kājā, krūškurvī, vietējas muskuļu spazmas. Raksturīgi sāpīgi punkti mugurkaula apvidū, var būt atsevišķu muskuļu speķa, tonusa un cīpslu refleksu mazināšanās kājā vai rokā. Terapiju sāk ar medikamentiem un fizikālām procedūrām — parasti pretiekaisuma un pretsāpju ziedēm, reizēm labs un ātrs efekts ir blokādei. Vēlāk izmanto masāžu, ārstniecisko fizkultūru.
Ļoti populāra kļuvusi manuālā terapija jeb ārstēšana ar rokām. Taču šī metode ir spēcīgs ierocis tikai ārsta speciālista rokās. Šarlatāni un pašmācībā manuālo terapiju apguvuši kaktu ārsti, nemākulīgi un nevietā lietojot manuālās terapijas paņēmienus, pārlieku bieži rada visai nopietnus sarežģījumus, bieži neatgriezenisku invaliditāti.
Vai radikulīta slimniekam vajadzīga operācija?
Ir gadījumi, kad zāles, fizikālā terapija, masāža nedod efektu un jāizšķiras par operāciju — starpskriemeļu diska trūces evakuēšanu. Citus nerva saknītes bojājuma cēloņus operatīvi likvidēt nav iespējams. Radikulīta slimniekiem, kam jau ir krītoša jeb paralizēta pēda un urinēšanas traucējumi, operācija veicama neatliekami. Pretējā gadījumā gaidāmi sarežģījumi. Citos gadījumos, lemjot par operāciju, godprātīgs neirologs un neiroķirurgs ievēro principu — septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez! Operācija nelikvidē pašu mugurkaula slimību, bet tikai tās sekas, pat pēc ļoti kvalitatīvas un veiksmīgas operācijas iespējamas atkārtotas diska trūces. Tomēr jāatceras arī cita patiesība — pārlieku novilcināta operācija, ilgstoša konservatīva ārstēšana ar procedūrām un blokādēm var apgrūtināt vēlāko operāciju — rezultāti vairs nebūs tik labi. Galvenā radikulīta izmeklēšanas metode ir staru diagnostika — rentgenogrāfija, datortomogrāfija, kodolu magnētiskā rezonanse un mielogrāfija.

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

  Avene 160x160px
 

 

 

Citi piedāvājumi