{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Čūskas medicīnā

Edita Romāne, žurnāls "Sveiks un Vesels"

Mūsdienu medicīna no čūskām nav atteikusies, jo uzskata tās par ļoti vērtīgu zāļu preparātu ieguves avotu. Atšķirībā no Austrumu tautu medicīnas Eiropas un Amerikas zinātniskajai medicīnai nav raksturīgi ar spirta šķīdumu aplieti čūsku un citu rāpuļu izvilkumi. Tiesa, aptiekā tos var nopirkt. Šie pagatavojumi nāk no tālām zemēm, kur valda citas ārstēšanas sistēmas un metodes. To kopēju netrūkst arī Latvijā

Zinātniskā medicīnā lieto tikai no čūsku indes pagatavotus preparātus (injekcijas šķīdumus, ziedes). No dažādu ģinšu un sugu čūskām gatavotām zālēm ir dažāda darbība. Piemēram, odzes indes preparātiem ir pretsāpju un pretiekaisuma darbība jostasvietas un krustu apvidus radikulīta, neiralģijas, artralģijas, mialģijas, hroniska mono– un poliartrīta, periartrīta un miozīta gadījumā; no gjurzas un vairogpurnes indes gatavo pretasiņošanas līdzekļus, no klaburčūskas indes – pretepilepsijas preparātus, no kobras indes – zāles astmas ārstēšanai. Čūsku indi plaši lieto bioķīmijā.

Čūsku indes iegūšana ir grūts, bīstams un ļoti darbietilpīgs process.Šim nolūkam izmanto gan īpaši ierīkotos serpentārijos (terārijos) turētās, gan savvaļā ķertās indīgās čūskas – odzes, gjurzas, efas, klaburčūskas, vairogpurnes un kobras. Pirmo serpentāriju izveidoja jau 1901. gadā Butantanā Brazīlijā. Tas arī mūsdienās ir lielākais pasaulē. Līdzīgas audzētavas ir Indijā, Indonēzijā, Dienvidāfrikā, Uzbekistānā, Kirgiztānā, Azerbaidžānā, Igaunijā u.c.

Parasti indi iegūst no dzīvām čūskām, retāk – no mirušām tūlīt pēc to nogalēšanas. Dažkārt, piemēram, strādājot ar kobrām, tās vispirms ar narkozi iemidzina. Čūsku satver no mugurpuses kakla apvidū – vietā, kur beidzas galva. Čūska plaši atver muti.Šajā brīdī tai mutē veikli ieliek ar plēvi pārvilkta stikla trauka malu. Kamēr čūska mēģina tajā iekost, traukā savācas indes pilieni. Lai pastiprinātu indes izdalīšanos, indi producējošos dziedzerus kairina ar elektrisko strāvu.

Svaigi iegūta inde ir caurspīdīgs, nedaudz duļķains, bezkrāsains vai dzeltenīgs, par ūdeni smagāks šķidrums bez smaržas. Glabājot tas ātri zaudē aktivitāti un sapel. Lai saglabātu indi, to izžāvē vai sasaldē. Izžāvēti indes kristāli ir dzelteni, tie saglabā aktivitāti (toksicitāti) 10 gadus.

Atkarībā no indes iedarbības rakstura izšķir divas indīgo čūsku grupas:

* Hemorāģiskas darbības (odze, efa, gjurza, klaburčūska). Inde noārda eritrocītus, bojā kapilārus, asinsvados veido trombus, bet pēc tam asinis zaudē spēju recēt, tāpēc rodas plaši asinsizplūdumi, tūska. Cilvēks jūt stipras sāpes, audi ap brūci piesarkst un uzpampst. Tūska, attīstīdamās no koduma vietas, pārņem visu ekstremitāti. Cietušais kļūst miegains, tam plūst auksti sviedri, sākas drudzis, vemšana, murgi. Zemādas punktveida asinsizplūdumu dēļ uz ķermeņa rodas violeti sarkani plankumi. Smagos gadījumos sākas audu atmiršana, veidojas augoņi. Var iestāties nāve.

* Neirotropas darbības (kobra). Inde darbojas galvenokārt uz nervu sistēmu, mazāk – hemolītiski (asinsķermenīšus noārdoši). Sakostais cilvēks sāpes nejūt, bet rodas ekstremitāšu vājums un sākas paralīze, kas pārņem visus orgānus, apgrūtinot elpošanu, valodu. Seja kļūst zila. Smagos gadījumos iestājas nāve.

Liela nozīme sakostā ārstēšanā ir laikus sniegtai medicīniskai palīdzībai, proti, ievadītam atbilstīgam serumam, tāpēc cietušais pēc iespējas ātrāk jānogādā ārstniecības iestādē. Pirms tam jādod dzert stipru tēju vai kafiju, jārūpējas par pilnīgu mieru un siltumu. Nevajadzīga ir žņauga likšana virs koduma vietas. To var apstrādāt ar kālija permanganāta šķīdumu, lai novāktu indes paliekas.

Čūsku inde ir sarežģīts bioloģiski aktīvo vielu komplekss, kurā nozīmīgākais ir olbaltums – no 15 līdz 108 aminoskābēm sastāvoši polipeptīdi, kuros ietilpst arī sērs.Šie polipeptīdi iedarbojas uz bioloģiskām membrānām, bojājot organisma šūnas un to elementus. Līdztekus polipeptīdiem indē ir daudz ļoti aktīvas darbības fermentu, kas bojā šūnas un starpšūnu vielu, kā arī citi savienojumi. Lai arī pētīts vairāk nekā simts gadu, čūsku indes ķīmiskais sastāvs joprojām nav pilnībā izzināts. √

Pirmais zināmais detalizētais indīgo dzīvnieku, tostarp čūsku, un to kodumu apraksts pieder Aristotelim (384.–322. gs. pr. Kristus).

No 1898. līdz 1905. gadam radīja metodi seruma pret čūsku indi iegūšanai no dzīvnieku asinīm.

Pirmos čūsku indes pētījumus veica 2.–1. gs. pr. Kristus. Mērķis – noskaidrot, kā čūsku indi var izmantot politisko konkurentu un citu nevēlamu personu nonāvēšanai.

Par pirmo patiesi zinātnisko darbu herpetoloģijā (zinātne, kas pēta rāpuļus) uzskata Vīnes ārsta Laurenti disertāciju.

Čūsku indes sastāvu, īpašības, toksiskās darbības mehānismu pētījaun noskaidroja 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajā pusē.

Follow veselslv on Twitter

  Avene 160x160px
 

 

Citi piedāvājumi