{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Pirmā palīdzība jeb noteikumi sadzīvošanai ar diabētu

Gunita Ogriņa

Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras pamatpazīme ir paaugstināts cukura (glikozes) līmenis asinīs.

Glikoze ir organisma enerģijas avots – šūnas to izmanto enerģijas iegūšanai. Lai šūnas iegūtu enerģiju, glikozei no asinīm jānokļūst šūnā. Šim procesam nepieciešams insulīns (hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzera ß (beta) šūnas).
Insulīna galvenais uzdevums ir kontrolēt asinīs nonākušās glikozes daudzumu. Tas palīdz ar uzturu uzņemtajai enerģijai – glikozei nokļūt šūnās. Bez insulīna glikoze paliek asinīs un tiek izvadīta ar urīnu. Normāls glikozes līmenis asinīs ir no 3,5 līdz 5,5 mmol/l. Tās daudzums asinīs ir atkarīgs no ogļhidrātu patēriņa.


Cukura diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzera ß šūnas neražo insulīnu pietiekošā daudzumā (insulīna deficīts) vai organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot (insulīna rezistence).

1. un  2. tipa cukura diabēts.
1. tipa cukura diabēta pacientiem organisms insulīnu izdala maz vai neizdala nemaz. Tas pārsvarā notiek tāpēc, ka cilvēkam ir bojātas aizkuņģa dziedzera ß šūnas, kas ražo insulīnu. Aizkuņģa dziedera ß šūnas parasti mēdz būt bojātas autoimūna iekaisuma dēļ. Organisms pats sāk izstrādāt aktīvas vielas jeb autoantivielas, kas darbojas pret cilvēka organisma veselajām aizkuņģa ß šūnām - bojā un sagrauj tās.
No visiem cukura diabēta pacientiem ar cukura diabēta 1. tipu slimo 10-20%. Visbiežāk cilvēki ar to saslimst jau bērnībā vai pusaudžu gados, bet saslimt ar cukura diabētu var arī pusmūža cilvēki, visbiežāk vecumā līdz 40 gadiem. Saslimšana ar cukura diabētu var būt atkarīga no iedzimtības, ārējiem apstākļiem un dažādiem vīrusiem.
2.tipa cukura diabēta pacientiem organisms joprojām izdala insulīnu, taču nespēj to efektīvi izmantot. Šūnas ir kļuvušas nejūtīgas pret insulīnu – nesaņem glikozi un enerģiju. Šāds stāvoklis medicīnas terminoloģijā tiek saukts par insulīna rezistenci.
Insulīna rezistences rezultātā organismā palēninās vielmaiņas procesi. Ja cilvēks uzturā lieto daudz ogļhidrātu un maz kustās, glikoze uzkrājas aknās un zem ādas, kas laika gaitā var izraisīt aptaukošanos. Insulīna rezistenci izraisa arī liekais svars.  
Ar 2. tipa cukura diabētu slimo 80-90% no visiem cukura diabēta pacientiem. Pacientam ilgāku laiku var nebūt nekādu sūdzību. Diagnoze var tikt uzstādīta novēloti – 5 – 7 gadus pēc slimības sākuma. Slimībai šajos gadījumos  jau var būt sekas.
Ar 2. tipa cukura diabētu cilvēki parasti saslimst pēc 40 gadu vecuma. Saslimšanu vairumā gadījumu veicina iedzimtība, tas, vai vecākiem ir 2. tipa cukura diabēts. Arī mazkustīgs dzīvesveids un aptaukošanās, hronisks stress.

Cēloņi, kas izraisa cukura diabētu.
Precīzi cēloņi, kas izraisa cukura diabētu, vēl joprojām nav zināmi. Speciālisti uzskata, ka vairumā gadījumu cukura diabēts ir saistīts ar iedzimtību un apkārtējās vides faktoriem.
Iedzimtības faktors. Lielāka iespēja saslimt ar cukura diabētu ir tiem cilvēkiem, kuru ģimenes locekļi jau ir slimojuši vai slimo ar cukura diabētu. Pārmantots tiek nevis pats cukura diabēts, bet risks saslimt ar to.
Apkārtējās vides faktori. Tie ir atšķirīgi katram diabēta tipam.
Ar 1. tipa cukura diabētu iespējams saslimt, ja:
-    jūs esiet  slimojis ar aizkuņģa dziedzera slimībām;
-    jums bijušas autoimūnas slimības (piemēram, tireotoksikoze, Hashimoto tireodīts, adisona slimība, sarkanā vilkēde, reimatoīdais artrīts).
Ar 2. tipa cukura diabētu iespējams saslimt, ja
-    kāds no jūsu pirmās pakāpes radiniekiem slimojis ar cukura diabētu;
-    jūs esat vecāks par 45 gadiem;
-    jums ir liekais ķermeņa svars;
-    jums ir paaugstināts asinsspiediens;
-    jums ir pazemināts augsta blīvuma lipoproteīna holesterīna līmenis asinīs;
-    jūs smēķējat.

Cukura diabēta pazīmes.
Par 1. tipa cukura diabētu liecina bieža urinācija, sausa mute un nepārvaramas slāpes, izteikts nogurums, bada sajūta, nervozitāte, uzbudinājums, straujš svara zudums.
Visbiežākās 2. tipa cukura diabēta pazīmes ir nogurums (bez redzama iemesla), neizskaidrojams svara zudums, slāpes, bieža urinācija, redzes pasliktināšanās, tirpšanas sajūta kājās, lēna brūču dzīšana.
Katram cilvēkam var būt atšķirīgs šo pazīmju kopums. Ne vienmēr raksturīgas visas nosauktās pazīmes. 1. tipa cukura diabēta pacientiem tās var būt izteiktākas un attīstīties ātrāk. 2. tipa cukura diabēta pacientiem tās var nebūt tik spilgti izteiktas un parādīties pakāpeniski un lēni, līdz ar to var tikt pamanītas novēloti.

Cukura diabēta sekas.
Cukura diabēts var izraisīt:
-     redzes pasliktināšanos (līdz pat pilnīgam aklumam);
-     jušanas traucējumus pēdās (līdz pat pēdas vai kājas amputācijai);
-     nieru mazspējas.
Cukura diabēts veicina aterosklerozi – asinsvadu sieniņu izmaiņas un sašaurināšanos, kas savukārt var izraisīt miokarda infarktu vai insultu.
„Jums ir jāzina, kā šo slimību novērst vai attālināt! Jūs paši daudz ko variet izdarīt jūsu veselības labā” – apgalvo Aļona Iļkuna, sertificēta diabēta māsa, Spa estētiste, masiere, elektropunktēšanas un komplementārās terapijas speciāliste.

Kā ārstēt cukura diabētu?
Cukura diabēta ārstēšanas mērķis ir nodrošināt iespējami stabilu, normālam līmenim tuvu glikozes līmeni asinīs. Ar cukura diabētu slimam cilvēkam tas dod iespēju turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, saglabājot labu dzīves kvalitāti un iespēju izvairīties no cukura diabēta izraisītajām komplikācijām un sekām.
Lai to panāktu, pacientam ir jāsadarbojas ar ārstējošo ārstu un pašam jārūpējas par savu veselību, regulāri, mājas apstākļos jākontrolē cukura līmeni asinīs un jārūpējas par veselīgu dzīvesveidu. Cukura diabēta ārstēšana ir atkarīga no katra pacienta diabēta tipa un tā izraisītajām komplikācijām.
Diabēta pacientam ir svarīgi zināt, ko viņš ēd un kontrolēt konkrētās diētas iedarbību uz cukura diabēta gaitu. Pareizs ēšana režīms palīdz regulēt glikozes līmeni asinīs. Svarīga ir arī normāla svara uzturēšana un fiziskās aktivitātes. Normāls svars un fiziskās aktivitātes uzlabo insulīna racionālu izmantošanu organismā un uzlabo organisma vispārējo stāvokli.

Noteikumi sadzīvošanai ar cukura diabētu.
1.solis – jums jāzina cukura (glikozes) līmeni asinīs.
Glikozes līmeni asinīs var noteikt kapilārajās un venozajās asinīs.

Tukšā dūšā

Pirms pamata ēdienreizēm (preprandiālā B glikēmija)

Divas stundas pēc ēšanas (postprandiālā glikēmija)

Glikēmijas kontrole pirms gulētiešanas

Glikēmijas kontrole plkst.2:00-3:00 naktī

<4,4–6,1 mmpl/l

5,0-6,5 mmol/l

<7,5 mmol/l

6,0 – 7,5 mmol/l

tiek veikta pēc vajadzības un nedrīkst būt 7,5 mmol/l


Ja glikozes līmenis asinīs pārsniedz 8-10 mmol/l, uz paaugstinātu glikozes līmeni asinīs var norādīt arī urīna analīzes.
2.solis – sliktas pašajūtas gadījumā nekavējoties griezieties pie ārsta!!!
Ja jums parādās tādi simptomi kā pastāvīgas slāpes, bieža urinēšana (arī naktīs), enerģijas trūkums, izteikts nespēks, pastiprināts izsalkums, vemšana un sāpes vēderā, neskaidra redze (neskaidrs attēls), tirpšana vai nejūtīgums plaukstās vai pēdās, neizskaidrojams svara zudums, nieze, lēna brūču un iekaisumu dzīšana, nespēja koncentrēties, izsitumi uz ādas, furunkuli, nekavējoties dodieties pie ārsta. Ārsts veiks nepieciešamos izmeklējumus un uzstādīs diagnozi.
Atcerieties! Pat tad, ja izrādīsies, ka esiet pilnīgi vesels, sliktu pašsajūtu un veselības problēmas nevar atstāt bez ievērības!
3.solis – iemācieties skaitīt uzturā uzņemtos ogļhidrātus, kalorijas, MV un dzīvot veselīgi!
Par 1 maizes vienību (MV) sauc tādu pārtikas produktu daudzumu, kas atbilst 12g ogļhidrātu!
Savā uzturā vairāk lietojiet augļus un dārzeņus. Samaziniet treknu produktu (gaļas un treknu piena produktu) daudzumu jūsu ikdienas ēdienkartē. Katru dienu vismaz 30 minūtes laika veltiet fiziskām aktivitātēm – rīta rosmei, pastaigai pa mežu, skriešanai, nūjošanai, braucienam ar riteni vai slēpošanai. Tās jums palīdzēs samazināt iespēju saslimt ar 2. tipa cukura diabētu par 40%!
Atcerieties! Ar 2.tipa cukura diabētu var saslimt jebkurš no mums,  ja to nekontrolē.
4. solis – veiciet paškontroli!
Ja jums paaugstinās vai pazeminās cukura līmenis asinīs, jāveic paškontrole – regulāri jākontrolē cukura līmeni asinīs. Mājas apstākļos to var izdarīt ar portatīvo glikometru. Testu rezultātus dokumentējiet dienasgrāmatā vai speciālā anketā. Tas jums palīdzēs sekot līdzi savai situācijai un dos maksimālu efektu veselības atjaunošanā.
5. solis – noskaidrojiet!
Noskaidrojiet, vai jums ir:
-    liekais svars;
-    radiniekiem bijis cukura diabēts;
-    bijis paaugstināts cukura līmenis grūtniecības laikā;
-    paaugstināts asinsspiediens.
Ieplānojiet un laicīgi piesakiet vizīti pie ārsta. Regulāri nododiet analīzes un ziniet to rezultātus.
Lai izvairītos no cukura diabēta un tā izraisītajām sekām, svarīgi regulāri noteikt ne tikai cukura līmeni asinīs vien. Ir svarīgi zināt, kāds ir holesterīna līmenis jūsu asinīs (ietekmē izmaiņas asinsvados), triglicerīdu līmenis (atbild par tauku un ogļhidrātu apmaiņu jūsu organismā), glikohemoglobīna līmenis (norāda uz glikozes koncentrāciju plazmā pēdējo 2 – 3 mēnešu laikā) jūsu asinīs.  
Atcerieties! Racionāls uzturs palīdz uzlabot analīžu rezultātus, samazināt  ķermeņa masu un asinsspiedienu.
6. solis – neļaujiet turēties palielinātam glikozes vienādojumam ilgāku laiku!
Glikozes līmeni asinīs jānosaka divas reizes nedēļā, 3 – 4 reizes dienā. Vislabāk to darīt pirms brokastīm, 2 stundas pēc galvenās ēdienreizes un pirms gulētiešanas. Atkārtoti konstatējot paaugstinātas glikēmijas vērtības, cukura līmeņa kontrole jāveic arī naktīs. Ja glikēmija pirms gulēšanas ir <6,7 mmol/l, vēlams uzņemt papildu MV (maizes vienību vai olbaltumus saturošus produktus).
Neskaidrību gadījumā konsultējieties ar savu endokrinologu!
7. solis – papildus kontrole svētku laikā un stresa situācijās.
Atcerieties, ka pārāk lielas fiziskas slodzes gadījumos vai stresa laikā, reizēs, kad esiet lietojuši alkoholu vai neesiet savlaicīgi paēduši, pazeminātu glikozes līmeni asinīs var arī nejust. Šādos gadījumos jāveic papildus kontrole un jāpalielina saņemto ogļhidrātu daudzumu konkrētajā ēdienreizē. Hiperglikēmiju novērš ar iepriekšējā ēdienreizē samazinātās MV samazināšanu. Īpaši svarīgi to ir darīt, ja konkrētajā dienā ir bijusi fiziska slodze.  
Atcerieties!  Ar cukura diabēta var saslimt ikviens!
8. solis – kontrolējiet savu ķermeņa svaru!
Ideāla ķermeņa masa (IĶM):
- 10% (vīriešiem) vai 15% (sievietēm) = kg.
Fiziskās aktivitātes koeficienti:
25 – sēdošs vai viegls fizisks darbs
30 – vidēji intensīva slodze
35 – 40 – smags fizisks darbs
Aprēķina nepieciešamās kcal (uztura enerģētiskā vērtība):
ideāla ķermeņa masa x fiziskās aktivitātes koeficients.
Aprēķina ieteicamo ogļhidrātu daudzumu:
uztura enerģētiskā vērtība                                        (kcal)
(2 x 4)*                                                               8*
Piemēram, 1230 kcal: 2 (½ uztura enerģētiskās vērtības veido ogļhidrāti) = 615 kcal (tās nepieciešams saņemt visas dienas laikā uzņemot ogļhidrātus).
615 kcal : 4 (1 g ogļhidrātu dod 4cal) =~154 gr. ogļhidrātu dienā.
Kur vērsties pēc padoma un palīdzības?
Saslimšanu ar cukura diabētu jums konstatēs jūsu ārstējošais ārsts pēc attiecīgu analīžu saņemšanas no laboratorijas. Viņš ieteiks pirmos ārstniecības soļus un nosūtīs jūs pie endokrinologa, kas turpmāk jums dos nepieciešamos padomus un palīdzēs sadzīvot ar jūsu slimību.   
Taču daudz vērtīgu padomu jums var sniegt arī sertificētas diabēta māsas, kuras ir speciāli apmācītas darbam ar cukura diabēta slimniekiem. Viņas var palīdzēt jums izvēlēties tieši jums atbilstošāko diētu, fiziskos vingrinājumus, sniegt padomu, kā mājas apstākļos pareizi konktrolējams un fiksējams cukura līmenis asinīs un kā rīkoties krīzes situācijās. Var palīdzēt gan tīri psiholoģiski, gan fiziski sadzīvot ar jūsu slimību.