{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Nevajag pašsadedzināties tikai tādēļ, lai citiem būtu silti...


 

Citi raksti par šo tēmu

Narkoze

Einārs Piekuss

Sajūtas pirms iemigšanas un pēc tās.

Iepriekšējos žurnāla numuros pastāstīju par ārstniecības līdzekļiem, ko lieto, lai psihiski (morāli) un fiziski labāk sagatavotos gaidāmai ķirurģiskai operācijai. Tagad pienācis laiks narkozei jeb vispārējai anestēzijai.
Kā jau tas pieklājas, jāsāk ar aizmigšanu. Patīkama iemigšana ir svarīgs laba miega un vieglas pamošanās priekšnosacījums. Visbiežāk pamostoties garastāvoklis, emocijas, smaids vai asaras ir tādas pašas, kā iemiegot. Gluži kā mājās. Mūsu dienās operācijā, kas notiek narkozē, iemigšanu parasti nodrošina ar intravenozu narkozes līdzekļu palīdzību. Katrs, kam nācies baudīt vai paciest iemigšanu, atceras liktenīgo brīdinājumu, kas seko pēc vairāk vai mazāk "maza dūrieniņa vēnā", intravenozās infūzijas sistēmas pievienošanas (kad sāk pilēt šķīdums un daži nepacietīgākie jau uztraucas, ka miegs vēl nenākot, bet tas jau arī nevar nākt, jo "sistēmā" parasti ir tikai fizioloģiskais šķīdums) un premedikācijas ievadīšanas (jums mazliet reibs galva un nedaudz ātrāk sāks dauzīties sirds).
Pareizāk gan būtu teikt, ka pienācis brīdis, kopš kura atmiņu vairs nav, un nākamā mirklī kāds jums cenšas iestāstīt, ka jāmostas, jāver acis vaļā, dziļi jāelpo vai ko citu, tik tālu un netīkamu no pašreizējās esamības. Bet aizmiegot sagriežas viss, gan lampas, gan sejas, ķermeni pārņem tīkams siltums un bezgalīga pakļāvība, vai, kā filmās rāda, jums liek skaitīt kaut kādus skaitļus līdz 100, bet pamostoties tīk vien varat atcerēties, ka skaitīšana pārtrūka pie 7. Vai arī — viss .sagriežas un riņķo, un visapkārt ir rotējoša muca un griesti gāžas virsū, un nav, ar ko elpot, un nevar pakliegt, un pat mošķi var virsū mākties... Vai arī "bliukš" kā ar anesteziologa (nē, kalēja) veseri pa pieri un viss, kā apgūlies, tā pamodies un vēl prasi, kad tad būs. Šo emociju gamma ir gluži tikpat dažāda kā intravenozai anestēzijai lietojamie līdzekļi.
Protams, lietojot vienu līdzekli dažādiem cilvēkiem, nevar panākt vienādu miegu un vienādus sapņus, jo katrs pacients, par laimi, nav ar vienādu psihisko un fizisko veselību, garu un miesu.
Par intravenozās anestēzijas sākumu var uzskatīt pagājušā gadsimta vidu, kad krievu ķirurgs Nikolajs Pirogovs vēnā mēģināja ievadīt ēteri. Kopš tā laika līdz šā gadsimta divdesmitiem gadiem vēnā mēģināja laist dažādas indes vai nepietiekami efektīvas vielas — hloroformu, paraldehīdu, spirtu, hlorālhidrātu. magnija sulfātu u.c. 20 — 30. gados tika atklāti barbiturāti. Lai arī līdzekļu ir daudz, vēl aizvien īslaicīgai intravenozai narkozei (aizmigšanai) visvairāk izmanto barbiturskābes atvasinājumus. Pirmais no šiem līdzekļiem bija amitālnātrijs jeb pareizāk — nātrija amitāls. Nosaukums zināms no spiegu stāstiem un kara vēstures. To lietoja, lai atraisītu mēli gūstā kritušiem neveiksminiekiem.
Anesteziologi to nelieto, varat būt mierīgi, par citām institūcijām nezinu. Jau 30. gados medicīnas praksē tika ieviesīs nātrija tiopentāls un heksenāls. Šie divi barbiturāti Latvijā arī pašlaik tiek lietoti visbiežāk. Ātra, patīkama iemigšana, atmiņas zudums par šo laiku, arī atmošanās ir viegla. Pasaule aizpeld lēnām, un, ja domas labas, arī pamostoties viss būs labi. Nav piemērots narkomāniem — bauda maza, miegs dziļš un var arī nepamosties. Kāpēc? Barbiturāti ļoti spēcīgi nomāc elpošanu, un tieši tādēļ, pirms tika ieviesta plaušu mākslīgā ventilācija (elpināšana), radās daudz nepatikšanu. Vēl Otrā pasaules kara laikā elpināja, nevis pūšot plaušās, bet intensīvi vēcinot rokas, šā paņēmiena efektivitāte līdzinās nullei. Jādomā, ne viens vien nabaga operējamais nepamodās tieši narkozes dēļ.         Mūsu dienās medicīnas iestādēs anesteziologu klātbūtnē šādu sarežģījumu nav.
Barbiturāti var radīt uzbudinājumu žūpām, bet tas jau sagādās galvassāpes tikai ārstam, jo pacients tāpat nekā neatcerēsies. Ļoti ātrās iedarbības dēļ arī pļāpīgums vai nu nemaz neizpaužas, vai arī ir nenozīmīgi īslaicīgs, bez tam nav savienojama pacienta tincināšana un ārsta ētika. Pacientiem visbiežāk barbiturātu iedarbību nāksies just, iemiegot pirms ilgākām operācijām, piemēram, vēdera un krūšu dobuma, galvas u. c. operācijas. Barbiturātiem pilnīgi nemaz nepiemīt pretsāpju darbība, tāpēc tos, nekombinējot ar citiem līdzekļiem, retāk lieto īslaicīgai dziļai narkozei.
Īsa, bet bieži vien dziļa narkoze nepieciešama itin bieži, piemēram, strutainā ķirurģijā, zobārstniecībā, traumatoloģijā, endoskopiskā izmeklēšanā un ginekoloģijā, lai veiktu Latvijā diemžēl tik populāru "kontraceptīvu" (pretapaugļošanās) manipulāciju kā abortu. Tieši šīs īsās "narkozes" baudījuši ļoti daudz cilvēku, un arī atsauksmes ir raibas.
Plaši izplatīts īsās narkozes līdzeklis ir ketamīns (kalipsols u.c), kura darbības dēļ ir tik daudz stāstu par narkozi. Pacienti atzīmē bezgalīgas krišanas sajūtu, lidošanu kosmosā, ceļošanu uz siltām dienvidzemēm u.c, pat visneiedomājamākos murgus aizmiegot un pamostoties. jo trauksmaināks dzīvesveids (vairāk iedzerts alkohols u.tml.), jo murgi nejaukāki. Jo emocijas iemiegot sliktākas (piemēram, ne īpaši gribēts aborts), jo murgi asaraināki. Aizmiegot ar tīkamām domām, sapņi var būt pat jauki, krāsaini, fantastiski, interesanti un viegli erotiski. Starp citu, par riebīgiem murgiem nekad nesūdzas bērni. Pamošanos var pavadīt arī redzes dubultošanās, reibonis, dažkārt raudāšana (raudu tāpēc, ka gribas) vai smiešanās (smejos tāpēc, ka gribas). Citreiz — it kā ķermenis nebūtu savs. Tāpēc šo narkozes līdzekli lietoja un lietos. Ketamīnam piemīt ne tikai apziņu nomācoša, bet arī spēcīga īslaicīga pretsāpju darbība, tas stimulē sirds un asinsvadu sistēmu, tikpat kā nenomāc elpošanu (šīs īpašības ir unikālas) u.c. Šis ir vislabākais līdzeklis narkozei kara un katastrofu laikā. Ketamīnu vienīgo no šās grupas līdzekļiem var ievadīt intramuskulāri (svarīgi, piemēram, bērniem). Ar citu medikamentu palīdzību murgus parasti izdodas novērst. Vienīgi — atkal žūpas! Lamāšanās, nesakarīgs uzbudinājums, pat agresivitāte, bet pamostoties — nekā neatceras, īsai narkozei tiek izmantots arī sombrevīns. Pašlaik to vēl lieto, taču blakusdarbības dēļ aizvien retāk (smagas alerģiskas reakcijas u.c). Visādi citādi ļoti labs līdzeklis — pacients aizmieg un pamostas, it kā nekas nebūtu bijis, pēc minūtēm desmit jau savām kājām var soļot uz palātu, paliek tikai pārsteigums — vai tiešām jau viss cauri?
Pēdējos gados arī Latvijā kļuvuši pazīstami vēl divi sombrevīnam darbības ziņā radniecīgi īsās narkozes līdzekļi — etomidāts un propofols (diprivāns). Aizmigšana ātra un patīkama, ķermeni pārņem siltums un dziļš miegs; atmošanās viegla, ātra, bez uzbudinājuma. Diemžēl preparāti ir ļoti dārgi, ne visas ārstniecības iestādes ne visiem slimniekiem tos var atļauties brīvi lietot. Teorētiski priekšrocības ir privātai medicīnai, jo, ja reiz pacients samaksājis, var arī prasīt.
Protams, galīgā izvēle, kuru no medikamentiem lietot konkrētā gadījumā, paliek anesteziologa ziņā, un neviens ārsts nekad nedarīs tā, lai sarežģītu dzīvi (konkrēti narkozi) pacientam un sev.

Citi raksti par šo tēmu