{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Kā palīdzēt bērnam bēdās?

Skaidrīte Circene

"Tavai mātei vajadzēja aiziet," tas bija viss, ko tēvs viņam paskaidroja. Uz izmisīgiem bērna jautājumiem par viņas atgriešanos tēvs sacīja, ka tagad viņi esot divi vien. Pūkains, balts, ar zāģu skaidām pildīts zaķis — Lieldienu dāvana — bija pēdējā lieta, ko viņš bija saņēmis no mātes un tāpēc bija paņēmis līdzi viesojoties pie brālēniem. Kad puisēns atgriezās mājās. turēdams rokās savu bezgala dārgo zaķēnu, tā bija vienīgā palikusī rotaļlieta. Viņa tēvs ne tikai bija novācis pēdējo sīkumu, kas kādreiz piederēja mātei, bet paņēmis visas rotaļlietas, ko viņa bija Nikam dāvinājusi. Viņa kravas auto, iemīļotā ugunsdzēsēju mašīna, rotaļu vilcieni, lāči — viss bija nozudis, un tēvs sacīja: "Mēs sākam jaunu dzīvi, Nikij, un es tev nopirkšu visu, ko vien tu vēlies." Sažņaudzis rokās zaķi, Niks, skaļi brēkdams, iekrita uz sejas gultā, un tēvs viņu tur atstāja, ļaudams pierast pie viņa jaunās dzīves. Vienīgais, kas palicis no mātes, bija šis zaķēns, un viņš tam bija pieķēries ar tādu degsmi, ka pat tēvam nepietika drosmes viņam zaķēnu atņemt. Ilgus mēnešus Niks pirms iemigšanas raudāja."
Fragments no Bonijas Komfērtas grāmatas "Gaisma ēnas pusē"

Situācija, kad bērns zaudē kādu sev tuvu cilvēku, ir ļoti smaga. Pieaugušie parasti ir izmisuši un nezina, kā paziņot bērnam par sāpīgo zaudējumu, kā palīdzēt viņam to pārdzīvot.
Akūtas skumjas, bēdas pēc mīļotā cilvēka nāves, parasti ilgst no divām nedēļām līdz diviem mēnešiem, un pēc tam sēras turpinās vēl 1 — 2 gadus. Protams, šīs laika robežas nevar strikti novilkt. Bērnam akūtais sēru periods bieži vien ir īsāks nekā pieaugušiem, taču, sastopoties ar jaunām dzīves kolīzijām, tas var "atdzīvoties" no jauna.
Skumjas un bēdas ir jūtas, kas palīdz mums it kā emocionāli sevi atšķirt no zaudētā mīļotā cilvēka un savienot savu iekšējo pasauli, ko pilda atmiņas par viņu, ar ārējo pasauli, kur šā cilvēka vairs nav. Sēras ir kā mācīšanās: pakāpeniski un sāpīgi jāpieņem jauns pasaules priekšstats, pasaules, kurā otra cilvēka nekad vairs nebūs.
Kādas ir sēru fāzes?
1. fāze — šoks.
Pirmā reakcija par zaudējumu ir šoks. Bērns var sākt raudāt vai norobežoties no ārējās pasaules, klusēt, neatbildēt uz jautājumiem. Tas ir emocionālā sastinguma stāvoklis, kas ir kā barjera pret pārņemtām sāpēm un ciešanām. Mazi bērni bieži vien pat nesaprot, kas notiek, taču jūt smago psiholoģisko stāvokli ģimenē.
Kā paziņot bērnam par mīļotā cilvēka nāvi?
Vislabāk to darīt kādam no tuviniekiem. Ja tas nav iespējams, šo sāpīgo vēsti varētu paziņot cilvēks, kas bērnu labi pazīst un kam viņš uzticas. Šai brīdī svarīgi ir bērnam pieskarties: paņemt viņa rokas savējās, apskaut, apmīļot, mazāku bērnu var paņemt rokās. Svarīgi, lai mazais cilvēks justu, ka viņu mīl un neatraida. Bērns var arī izrādīt dusmas pret cilvēku, kas "atnesis" sāpīgo vēsti.
Kā palīdzēt bērnam?
Necentieties bērnu pierunāt, lai viņš saņemtos, savaldītos, apslāpētu savas jūtas. Nesakiet astoņgadīgam puisēnam: "Tu esi vīrietis, savaldies, neraudi!" Bērnam asaru aizturēšana ir pretdabiska un nevēlama, jo var atstāt sekas uz viņa veselību. Ja bērns aizliedz sev sērot, smagais pārdzīvojums tiek izstumts zemapziņā un atgriežas pēc dažiem mēnešiem vai gadiem. Šai periodā necentieties bērnu izklaidēt, dāvināt jaunas rotaļlietas, tās tikai īsu brīdi piesaistīs bērna uzmanību, bet nepalīdzēs viņa lielajās bēdās. Labāk apmīļojiet mazuli, iededziet svecīti, pasēdiet kopā ar viņu un dalieties atmiņās par zaudēto mīļoto cilvēku. Svarīgi, lai bērns runātu par savām sāpēm, bailēm, un jūtām pret aizgājušo cilvēku. Vecāki bērni nereti vēlas piedalīties bēru organizēšanā. Neatraidiet viņus, ļaujiet viņiem palīdzēt, jo darbojoties bērns nejūtas tik vientuļš. "Bēru laikā biju spējīga domāt tikai par to, cik ļoti māmiņa priecātos, redzēdama tik daudz cilvēku pie sava kapa, un kā viņa lepotos ar mani, kas par visu tik labi parūpējusies," atceras Inese, kam tolaik bija tikai 15 gadu.
Rūpējieties par bērnu fiziski: gatavojiet ēdienu, klājiet gultu utt. Un neuzkraujiet viņam tādus darbus, ko var veikt tikai pieaugušais.
2. fāze — ilgošanās, meklēšana, dusmas.
Pēc bērēm daudzi cilvēki uzskata, ka visļaunākais ir aiz muguras. Taču tikai tad sākas sāpīgās īstenības apzināšanās. Emocijas, jūtas, ko tik ļoti grūti apspiest, laužas uz āru. Šim sēru periodam raksturīga ilgošanās, meklēšana, izmisums un dusmas.
Meklēšana.
Bērns nespēj noticēt un pieņemt, ka mīļotais cilvēks ir miris, ka viņa vairs nav blakus, ka viņš nekad vairs neatgriezīsies. Grūti ne tikai mazajam cilvēkam, bet arī pieaugušiem saprast šo nežēlīgo patiesību: vakar vēl cilvēks bija, elpoja, smējās, runāja, .smaidīja..., bet šodien viņa vairs nav... Bērns var būt nemierīgs un klejot no istabas istabā, pārbaudot, lūkojoties un cerot, ka zaudētais cilvēks varētu parādīties, Līdzīgs process notiek arī psiholoģiski — bērns prātā pārcilā visus notikumus pirms mīļotā cilvēka nāves, meklē dažādus notikumu risinājuma veidus, kas viņu būtu pasargājuši no nāves.
Izmisums.
Mazo cilvēku pārņem izmisums, kad viņš sāk apzināties, ka mīļotais cilvēks vairs nekad pie viņa neatgriezīsies. Viņš atkal sāk raudāt, kliegt, nepieņemt citu cilvēku mīlestību.
Svarīgi šādos gadījumos būt pacietīgam, apliecināt bērnam savu sapratni, iejūtību, mīlestību.
Dusmas
Bērns var just dusmas, ka mīļotais cilvēks viņu atstājis. Mazi bērni var sākt lauzt rotaļlietas, rīkot histēriskas scēnas, sist ar kājām pa grīdu utt. Dažreiz bērni kļūst cietsirdīgi pret jaunākiem brāļiem un māsām, nevēlas runāties ar saviem tuviniekiem, runā rupjības. Bērns var just dusmas uz ikvienu, kas mēģina viņu mierināt un aicina samierināties ar zaudējumu. Nesodiet bērnu par viņu dusmu izvirdumu, aiciniet viņu runāt par tām.
3. fāze — trauksme, vainas sajūta.
Trauksme.
Zaudējums izjauc bērna iekšējās pasaules mieru. Bērnu satrauc arī dažādi praktiski jautājumi: "Kas
mani vedīs uz skolu?", "Kas palīdzēs man izprast uzdoto mācību vielu?", "Kas iedos kabatnaudu?"... Sēru laikā bērnam vajag emocionālu atbalstu un pārliecību, ka pasaule nav gājusi bojā. Neraizējieties, ja bērns grib gulēt mirušā cilvēka pidžamā, nešķiras no viņa dāvātām lietām. Pirmās dienās pēc traģēdijās bērni pauž ar smago zaudējumu saistītās jūtas, taču pēc kāda laika tās var aizstāt enurēze (slapināšana gultā), stostīšanās, nagu graušana, miegainība vai — tieši otrādi — bezmiegs utt.
Vainas sajūta.
Bērns mokās ar pašpārmetumiem un pašapsūdzību pagājušo notikumu un lietu sakarā. Dominē domas: ''Ja es būtu zinājis...", "Ja es tagad varētu...". Šādos gadījumos palīdziet bērnam izprast, ka bērns nav vainīgs traģiskos notikumos.
Ja bērnam blakus nav cilvēku, kas viņu mīlētu, mēģinātu saprast, varētu veltīt pietiekami daudz uzmanības, viņš var ieslīgt apātijā un depresijā.
4. fāze — izveseļošanās
Fināla fāze, ko varētu saukt par izveseļošanos, sākas tad, kad bērns apzinās, ka viņš ir drošībā, ka dzīve turpinās un viņam vēl būs daudz jauku brīžu. Pirmie soļi ir smagi, taču pamazām bērns kļūst aktīvāks, vēlas būt kopā ar saviem draugiem un sev tuviem cilvēkiem, spēj smaidīt, rotaļāties, priecāties.
Sēru laikā dvēseles stāvokli raksturo dažādas emocijas, kas līdzīgi paisumam un bēgumam nāk un iet. Izņemot sākotnējo šoku un ar sāpīgo zaudējumu saistīto apmulsumu, tā saucamās sēru fāzes pilnīgi nejauši un tikpat spēcīgi kā sākumā var rasties jebkurā laikā, jebkurā dienā, jebkurā gadā.
Kādā gadījumā nepieciešama psihoterapeita palīdzība?
Ja bērnam
•    ilgāku laiku ir agrāk nenovērota, mainīta uzvedība, kas jūs satrauc,
•    izteikti jutīga reakcija pret šķiršanos,
•    nespēja paust savas jūtas, apātija, nomāktība,
•    ēstgribas trūkums.
•    miegainība vai bezmiegs,
•    raudulība, nervozitāte,
•    nav pārdzīvojumu par tuva cilvēka nāvi.

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi