{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Kā izveidot emocionālu saikni ar bērnu?

Dr. Dace Jubase

Mazais, bezpalīdzīgais bērniņš viennozīmīgi ir atkarīgs no saviem vecākiem. Bērnam ir dabīga, instinktīva tieksme pieķerties saviem vecākiem, meklēt tuvību ar kādu, kas var aizsargāt. Tas, kāda izveidosies šī pieķeršanās, ir atkarīgs tieši no vecākiem – cik adekvāti viņi spēj uztvert bērna impulsus un atbildēt uz tiem, kā jaunie vecāki spēj apmierināt bērna vajadzības. Ja vecāki ir pietiekami jūtīgi un atbild uz bērna signāliem par viņa vajadzībām, kā arī ir spējuši būt atsaucīgi un parūpēties par bērnu, kad tas ir bijis vajadzīgs, un rūpējušies tik ilgi, cik bērnam tas bijis vajadzīgs, izveidojas emocionāla, droša pieķeršanās. Bērniņš jūtas droši, elastīgi un spēj pielāgoties apkārtējā vidē.

 

Kopš dzīves pirmā brīža reizē ar uzturu, miegu un elementāru aprūpi bērnam ir vajadzīga saskarsme ar cilvēkiem, īpaši emocionāls kontakts, saspēle ar māti un tēvu. Bez šīs emocionālās saiknes pieaugušais nespēj saprasties ar bērnu, nespēj adekvāti uztvert bērna impulsus un atbildēt uz tiem. Šī saikne ir vārdos neizteikta saspēle – dialogs starp vecāku un bērnu, ko bērniņš spēj uztvert jau kopš dzimšanas. Tā ir visa informācija, ko ar grimasēm, žestiem, skatu un balsi, cilvēks sniedz par sevi un savām izjūtām.

Bērns iemācās izprast šo neverbālo komunikāciju kopā ar māti, piemēram, jūtot, kāds viņai ir noskaņojums. Jūtu spēks atklājas katrā ķermeņa kustībā. Tajā pašā laikā mamma atspoguļo bērnu, ka viņš ir gaidīts, mīlēts, ka ir vērtība pats par sevi. Bērns jūt mammas attieksmi pret sevi, un tādā veidā viņam pašam rodas priekšstats par sevi, kāds viņš ir. Mazulis spēj tik precīzi sajust pieaugušo, ka vecāku noskaņojums tieši ietekmē mazuļa noskaņojumu.

Bērniņa ienākšana ģimenē ir ļoti saviļņojošs brīdis. Jaunā māmiņa, īpaši, ja tas ir pirmais bērns, jūtas satraukta par jauno mātes lomu, iespējams, ir pat apjukusi, nedroša par to, kā rīkoties jaunajā situācijā. Ko darīt, ja zīdainītis raud, kāpēc viņš raud, vai viņš ir paēdis, vai viņam nav auksti vai varbūt karsti, cik bieži vēderiņam jāiziet un vēl daudz dažādi jautājumi, uz kuriem ne vienmēr var gūt atbildes. Jaunajām māmiņām ir daudz neskaidru, neatbildētu, mulsinošu jautājumu. Tas rada trauksmi mammai, jaunajiem vecākiem. Zīdainītis tik ļoti precīzi spēj uztvert šīs mammas izjūtas, ka pats sāk justies satraucies un nobijies. Veidojas apburtais loks – jo mamma ir trauksmaināka, jo mazulītis kļūst nemierīgāks, raudulīgāks, kā rezultātā, mamma jūtas vēl trauksmaināka. Ja māte jūtas droša un pārliecināta par to, ko dara, bērns to jūt un arī pats jūtas mierīgs un pasargāts. Šīs bērna izjūtas ir ļoti svarīgas viņa veiksmīgai attīstībai, jo patīkamās izjūtas rada drošu pamatu mazuļa patības veidošanās procesā, mazulis pēta pasauli, attīstās viņa spējas domāt un apsvērt. Toties bailes un paniku izraisošie pārdzīvojumi rada nedrošu, sliktu un nemierīgu pamatstāvokli, kad primitīvā trauksme apgrūtina prāta izmantošanu un domāšanas attīstību. Ar mātes sejas vaibstiem un mīmiku paustās emociju izpausmes mazulim ir ļoti svarīgas visu augšanas laiku.

Mūsdienās, kad ir tik daudz informācijas par bērnu audzināšanu (bieži vien tā ir pretrunīga), jaunie vecāki var apjukt un nesaprast, kā labāk rīkoties. Domājot, kā vajag, viņi aizmirst ieklausīties savās izjūtās, prāts ņem virsroku pār jūtām. Veidojot saikni ar bērniņu, svarīgi ir ieklausīties savās izjūtās, ko mēs jūtam, –  īpaši bērna pirmajos dzīves mēnešos, jo bērniņš instinktīvi meklē kontaktu ar māti un spēj sazināties tikai neverbālā veidā.

Grūtniecības laikā, pateicoties sievietes hormonālajām izmaiņām, jaunā māmiņa tiek sagatavota tam, lai viņa tīri intuitīvi, jūtu līmenī spētu izjust un saprasties ar zīdainīti, līdz ar to, bērniņam piedzimstot, viņa spēj uztvert, izjust savu bērniņu, spēj izveidot šo emocionālo kontaktu. Ja māte izprot savas izjūtas un ir pietiekami empātiska, tad var izjust, uztvert un izprast bērna vajadzības, piemēram, vai bērns grib ēst, gulēt, vai viņš grib emocionālu un fizisku kontaktu vai varbūt grib pabūt viens. Bērniņa ienākšana pasaulē ir īpašs brīdis, jaunas dzīves sākums. Tas ir laiks, kad apstāties un būt kopā gan fiziski, gan emocionāli ar savu bērniņu, būt patiesam un paļauties uz savām izjūtām.

 

Citi raksti par šo tēmu