{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 


Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Citi raksti par šo tēmu

Nevis slikts, bet nelaimīgs

    Narkotiku lietošana, lai kā arī gribētos "pievērt acis", ir reāla problēma, kas kļūst aizvien aktuālāka. Ir tik dabiski ticēt, ka "tā var skart visus, izņemot mani (un manus bērnus)". Lai Die's dod, ka tā!
Bet ko iesākt, ja tomēr rodas aizdomas, ka jūsu bērns lieto narkotikas? Par šo un citām problēmām stāsta Narkoloģijas centra ambulatorās nodaļas pusaudžu kabineta narkologs Inga Landsmane.
Bērni un narkotikas
— Narkotikas ir tik dažādas... Vai var gadīties tā, ka bērns ir lietojis narkotikas, pats to nezinādams?
— Tas varētu gadīties 10—11 gadu vecumā, kad bērns zina, KO nozīmē vārds "narkotikas", bet viņam nav pilnīgas informācijas. Skolā vai diskotēkā, kad visi samet naudu alum vai brendijam, kāds ierodas ar tabletēm un saka: "Pamēģini, būs labi, viegli, gribēsies smieties..." Un bērni, nezinot, kas tas ir, pamēģina.


Kas ir īstas narkotikas, viņi zina - hašišs, marihuāna. Bet diemžēl ir dzirdējuši arī to, ka tās ir vieglās narkotikas, no kurām nekas slikts nebūs. Smagās narkotikas, ko lieto intravenozi, pusaudži parasti grib tikai vienreiz pamēģināt. Viņi nebaidās riskēt, jo domā: "Ar mani jau nekas slikts nenotiks, atkarība neveidosies."
— Ir dzirdēts par narkotikām   "košļenēm", deguna pilieniem u.tml. Kā vēl var izskatīties narkotikas?
— Dažādi. Man nav informācijas, ka Latvijā hašišu ieceptu kūkās un pēc tam diskotēkās ar tām apreibinātos, bet tādi gadījumi ir bijuši ASV. Ir informācija par LSD, kas, iesūcināts papīriņā, izskatās kā dzēšlapa, pastmarka. Visbiežāk tomēr lieto tradicionālās narkotikas — smēķējamās, iedzeramās, intravenozi ievadāmās.
Kur sākas problēma?
— Problēma nāk no ģimenes - vai nu kāda psiholoģiska trauma kopš pašas bērnības, vai kas cits. Bērniem bieži šķiet, ka viņi ir nemīlēti ģimenē. Kaut arī materiālais nodrošinājums ir labs, ar to vien nepietiek. Bērns jūtas nelaimīgs, ja vecākus neinteresē viņa gaitas un problēmas.
Pusaudža vecumā krīzes posmi ir fizioloģiski, pusaudzim viņa problēmas ir tikpat svarīgas kā vecākiem viņējās. Pusaudzim ir grūti, ja nav vecāku atbalsta. Traucē arī maksimālisms, kas raksturīgs šajā vecumā — pasaule rādās tikai baltā un melnā krāsā.
Bieži paši pieaugušie ar savu piemēru rada neizpratni - vakarā, pārnākot mājā stresaini, iedzer, uzsmēķē, turpretim bērnam saka: "Tu nedrīksti smēķēt, nedrīksti dzert, tas bojā veselību!"
Pilnīga informācija par narkotiskajām vielām ir internetā. Savukārt informācija par šo vielu nāvējošo iedarbību — minimāla. Tāpēc daudzi arī "iekrīt".
Ko darīt?
— Kā rīkoties, ja, piemēram, vecākiem rodas aizdomas, ka bērns lieto narkotikas?
— Ja ir aizdomas, nevajag krist izmisumā vai izlikties, ka viss ir kārtībā. Kontakts ar speciālistu jāatrod ne vien bērnam, bet arī ģimenei. Jābūt sapratnei ģimenē.
Bieži vecāki jūtas vainīgi, tomēr nevajag sevi šaustīt, jāskatās uz priekšu, kā no problēmas tikt vaļā, kā palīdzēt bērnam.
— Kā palīdzēt pusaudzim pretoties vienaudžu grupas spiedienam?
— Cilvēkam jābūt ar augstu pašapziņu.
Diemžēl ļoti daudzi tādi nav, jo domā: "Ko tad es, ja nedarīšu kā citi, mani nepieņems, atgrūdīs, es zaudēšu draugus. Ko es darīšu bez draugiem!
Tas, ka tu 14-15 gados vari pateikt "NĒ" narkotikām, liecina, Ka tu esi stiprs cilvēks ar augstu pašapziņu. Tas nozīmē, ka tu arī tālāk savā dzīvē varēsi cīnīties ar grūtībām bez narkotikām.
Speciālista darbs pamatojas uz to, ka jāiegūst pusaudža uzticība, jāvairo pašapziņa, jāpanāk, kā viņš pats ir tas, kurš pasaka narkotikām "NĒ", nevis pieaugušais.
Ja mēs tikai moralizēsim, izraisīsim pretreakciju — jaunietis to darīs speciāli. Tas ir normāli viņa vecumā. Vecākiem būtu jābūt tiem, kas bērnu kontrolē, jo viņi vislabāk savu atvasi pazīst. Ja vecāki nerūpējas par savu bērnu, neizrauj viņu ārā no narkotiku vides, viņi nolemj bērnu narkomāna liktenim, jo bērns pats nav pietiekami stiprs, lai tiktu ar to galā saviem spēkiem.
Uzvar tie vecāki, kas nenolaiž rokas un pasaka: "Es tevi mīlu, bet es nesamierināšos ar to, ka tu lieto narkotikas." Protams, tas prasa no viņiem lielu uzupurēšanos un neatlaidību.
Pēc kādām pazīmēm var noteikt; ka cilvēks lietojis narkotikas?
Narkotiku lietošanas pazīmes ir:
•    dīvaina uzvedība;
•    paplašinātas acu zīlītes;
•    miegainība;
•    garšas izmaiņas, pēkšņa apetītes palielināšanās vai samazināšanās;
•    nogurums;
•    novājēšana;
•    sliktas sekmes skolā.
Ja pusaudzim, piemēram, pārnākot no diskotēkas, ir fizioloģiski traucējumi - neparasts nogurums, nesakarīga runa, paplašinātas acu zīlītes, koordinācijas traucējumi, viņš šļupst, streipuļo — vecāki bieži vien nodomā, ka bērns ir lietojis alkoholu. Ja alkohola smakas nav, iespējams, viņš lietojis narkotikas.
Bet pusaudži parasti nenāk mājās narkotisko vielu reibumā — paliek pie draugiem, pārguļ kaut kur citur. Vecāki šo reibumu neredz. Tad aizdomas var radīt tas, ka pusaudzis kavē skolu, nenāk mājās laikā, pasliktinās viņa sekmes, rodas jauni draugi. Iespējams, ka vecāki kaut ko dīvainu atrod bērna kabatās — nepazīstamas vielas. Bet biežāk vecāki to atklāj, kad viņu bērns jau pusgadu, gadu ir lietojis narkotikas. Tas izskaidrojams ar to, ka sākumā devas ir nelielas, bērns nenāk mājās, kad ir apreibis, tāpēc vecāki to nepamana.
— Vai nav tā - narkotiku lietotājs ir nevis slikts, bet nelaimīgs bērns...
— Tas, kurš ir atkarīgs no narkotikām, tiek izstumts no sabiedrības. it kā viņš nebūtu tās daļa! Bet viņš ir sabiedrības daļa, un kādreiz narkotikas nelietoja. Ja mēs sākumā būtu pasnieguši palīdzīgu roku, viņu no tā zaņka varētu izvilkt.
Gribam vai negribam, no narkotikām atkarīgie ir mūsu sabiedrībā, un mums vajadzētu viņiem palīdzēt, nevis to ignorēt.
Riska grupas
— Apdraudēti šai ziņā ir:
•    tie, kuriem ir iedzimtība, kuriem kāds no vecākiem lieto narkotiskās vielas;
•    bērni, kuru vecākiem ir sociālas problēmas. Tām parasti līdztekus iet arī atkarība, Piemērām, no alkohola; ielas bērni;
•    tie, kuri dzīvo it kā pilnvērtīgās ģimenēs, bet kuriem ir psiholoģiskas problēmas;
•    arī bērni, kas dzīvo pārtikušās ģimenēs, "garlaicības" dēļ var sākt lietot narkotikas.
Riska grupā ir arī tie, kas ir reiz pamēģinājusi. Ja cilvēks vienu reizi pamēģina narkotikas, zemapziņā šī informācija tiek ierakstīta, un pastāv iespēja, ka viņš kādreiz dzīvē ķersies pie narkotikām. Protams, ne vienmēr, bet šāda iespēja pastāv.
"Es tikai pagaršošu..."
— Tātad nevienam nav garantijas par drošību un jau pirmā reize var izrādīties liktenīga?
— Garantijas nav, noteikti nē. Vai tad mēs varam ielīst sevī? Mēs nevaram zināt, kā mūsu nervu sistēma reaģēs. Labāk neriskēt ar "pirmo reizi". Nikotīnu, alkoholu daudzi ir pamēģinājuši, un var pēc tam atteikties. Ar narkotikām tā nav. Tās ir radītas, lai cilvēku ievilinātu tīklos. Pirmā reize ir riskanta ar to, ka gribēsies pamēģināt arī otro reizi, trešo, ceturto... un cilvēks vēl arvien domā, ka nekad nebūs atkarīgs. Bet vairs nevar savu psihisko tieksmi apmierināt. Kā mēs to varam zināt — vai tieši ar tevi vai mani tas nenotiks...
— Vai ir vērts iebiedēt bērnu? Sastāstām tīnim, cik briesmīgas ir narkotikas, viņš pamēģina, un... nekas ļauns it kā nenotiek! Ir tikai kaifs!
— Iebiedēt noteikti nevajag! Informēt par narkotikām vajag ar tūlītēju piebildi par blakusparādībām. Ja mēs tikai klaigāsim par šo vielu kaitīgumu un ka nevajag tas lietot, pusaudzis spītības pēc mēģinās. Daudzi pieaugušie par to baidās runāt, izvairās no šīs tēmas, jo nav pietiekami informēti. Tad pusaudzis informāciju saņem no "zinātāja" — lietotāja, kurš saka: "Paskaties uz mani, es esmu fiziski vesels, nekas slikts nenotiks!" Bet to, ka veidojas psihiska atkarība, ka organisms ar laiku sabruks — to nesaka vai arī nezina.
Nez vai būs pozitīvs rezultāts tam, ja vecāki nolasīs savai atvasei loti gudru un pareizu lekciju par narkotiku kaitīgumu, bet aizmirsīs pajautāt: "Kā tev klājas?" Vai nav tā, ka patiesa vecāku mīlestība un sapratne ir svarīgākais profilakses pasākums?
Kā palīdzēt?
Ja jums radušās aizdomas, ka bērns lieto narkotikas:
•    iegūstiet zināšanas par narkotiskām vielām, pazīmēm, simptomiem;
•    pārrunājiet problēmu ar dzīvesbiedru, esiet vienoti savās prasībās;
•    atklāti runājiet ar bērnu;
•    centieties sarunā izvairīties no pārmetumiem, moralizēšanas, miniet konkrētus piemērus;
•    pārvariet vēlēšanos pilnībā pasargāt bērnu no narkotiskām vielām;
•    nosodiet bērna nepareizu uzvedību, nevis bērnu pašu, uzsveriet, ka jūs viņu mīlat;
•    nevainojiet sevi, ja bērns lieto narkotikas;
•    noslēdziet ar bērnu uzvedības līgumu — vienošanos;
•    meklējiet profesionālu palīdzību.
Narkotiku problēma jauniešiem ir grūti nosakāma.
Uzdodiet sev šādus jautājumus
Jo vairāk pozitīvu atbilžu, jo lielāka problēmas iespējamība.
•    Vai jūsu bērns sācis saņemt sliktākas atzīmes?
•    Vai viņš kavē skolu?
•    Vai mainījusies bērna uzvedība mājās?
•    Vai bērns ir kļuvis vienaldzīgs pret savu ģimeni?
•    Vai mājās pazūd nauda vai citi priekšmeti?
•    Vai bērns jums lūdz vairāk naudas?
•    Vai bērnam parādījušies jauni draugi?
•    Vai jaunie draugi ir gados vecāki?
•    Vai novērojamas kādas fiziskas izmaiņas (svars, acu zīlītes, gaita, īpatnējas smakas)?
•    Vai esat atradusi bērna mantās dīvainus priekšmetus (tabletes, pulverus, papīrīšus, "markas", līmes tūbiņas u.c.)?
•    Vai bērnam ir krasas garastāvokļa svārstības?
•    Vai bērnam ievērojama izteikta miegainība?

Citi raksti par šo tēmu

Follow veselslv on Twitter

  Avene 160x160px
 

 

 

Citi piedāvājumi