{{#image}}
{{/image}}
{{text}} {{subtext}}
   

 

Bisfenols A giga

Pats labākais dzīves skolotājs – pieredze. Ņem, protams, dārgi,bet paskaidro saprotami.


 

Kāpēc viņi pīpē?

Jānis Lācis

– Iedo’ smēķi! – aiz skolas stūra, kur nomīdīti apstādījumi un izsmēķu pilnas pamales, divpadsmitgadīgais Jānītis vēršas pie skolasbiedra. Taču lūgums netiek apmierināts, jo atruna ir, lai pats par savu pusdienu naudu pērkot cigaretes. Jānītis neapmierināts norūc, ka otrs ir idiots, saņem tamlīdzīgu atbildi, un “streļīšana” ar to ir galā.
Bet uzpīpēt tak derēja…

Zobgaļi smejas, ka smēķējot cilvēks iedzen savā zārkā kārtējo naglu. Ikviens ļoti labi zina, ka smēķēšana nodara nopietnu ļaunumu veselībai, ļoti labi apzinās, ka ilgstoši lietojot nikotīnu saturošus šņaucamos, zelējamos vai kūpināmos produktus, tiks bojātas plaušas, traucētas asinsvadu funkcijas, sirdsdarbība. It kā to pat atkārtot un rakstīt uz cigarešu iesaiņojumiem nebūtu jēgas, bet…
Šķiet, ka 1511. gadā franču diplomāts Žans Niko, atvezdams uz Parīzi tabaku, pat nespēja iedomāties, kādu masveida indi viņš piedāvā Eiropai kā sevišķu preci. Tiesa gan, 19. gadsimtā vairākās Eiropas lielākajās pilsētās tika sāktas kampaņas pret smēķēšanu uz ielas un publiskās vietās, motivējot to kā nepatīkamas smakas izplatīšanu un sliktu manieru demonstrēšanu. Lai gan pastāv dažādi aizliegumi un brīdinājumi, mūsdienās smēķētāju skaits nemaz negrasās sarukt.
Domājams, ka smēķēšanas pamatā tomēr ir kāda asociatīva nozīme. Pīpmaņi ar kūpināšanu gūst arī kādu nefizisku gandarījumu. Tas gan vairāk attiecas uz smēķēšanas agrīno stadiju, kad vēl nav izveidojusies fiziska atkarība no veselību bojājošās vielas. To nereti arī apstiprina bijušie smēķētāji, kas izgājuši cauri mokošajam atmešanas procesam. Viņi stāsta, ka nesmēķējot nemiers rodas ne tikai no tā, ka plaušas “rūc” un “kauc” pēc “barības”, bet arī no tā, ka īsti nezini, kā aizpildīt pīppauzes – ar ko nodarboties, ko lietot cigaretes vietā. Smēķētājs, kas nav uzpīpējis, var justies negatīvi uzbudināts; tas liek domāt, ka cigaretei bez ķīmiskās ir vēl kāda psiholoģiski nomierinoša funkcija. Nebaidīšos apgalvot, ka tāds pats nomierinošs iemesls varētu būt arī, paņemot pirmo cigareti. Tāpēc šoreiz vairāk par smēķēšanu pusaudžu vecumā.
Pusaudzim smēķēšana ir kaut kas īpašs. Sabiedrības attieksmē un bērnu audzināšanā izsenis ir iegājies, ka pastāv tādas bērnu un pieaugušo darbības. Skaidrs, ka alkohols, smēķēšana, seksuālas attiecības iederas pieaugušo pasaulē. Bērns, arī pusaudzis, nespēj pilnībā uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Patiesībā mēs nemaz nedrīkstam pieprasīt, lai viņš atbild par pāratbildību, kādu ir uzņēmies. Pusaudzim ir vairāk ļauts kļūdīties – viņš taču vēl mācās. Tikai – ak, nelaime! – šajā vecumā nereti ir raksturīgi mācīties sabiedrības likumus, provocējot pieaugušos, izaicinot viņus uz cīņu.
Nereti, sākot pastiprinātu kampaņu pret pusaudžu smēķēšanu, nerātnākie no viņiem saprot, ka tas pieaugušos uztrauc un radītā ažiotāža ap smēķēšanu ir labs veids, kā likt lielajiem trūkties. Smēķēšana var palikt par vēl vērtīgāku – pagrīdes protesta – veidu. Tas, ko pusaudzis vēlas no pieaugušiem, ir atbalsts, bet ne tik daudz viņa rīcībai, kas arī pašam ne vienmēr ir izprotama, bet izjūtām, kas tirda nākamo pieaugušo un, iespējams, rosina uz ekstrēmu darbību. Tiesa, atbalsts ne vienmēr nozīmē piekrišanu un apstiprinājumu. Visdrīzāk tā varētu būt uzmanība un uzklausīšana izšķirīgos brīžos. Atbalsts ir kā izjūta, ka neesmu viens un neizprasts.
Ja pieaugušos smēķēšana nomierina, rodas jautājums: no kā gan jānomierinās pusaudzim? Atbilde jau tika ieskicēta – no šaubpilnās tiekšanās uz pieaugušā pozīcijām. Tā ir fantāzija, ka, esot pieaugušam, problēmu un pārdzīvojumu skaits mazinās. Kā lai nokļūst šajā sapņu pasaulē? Varbūt ar pieaugušo darbībām? Tādām, kas arī viņus pašus nedaudz biedē. Tādām darbībām, kas tiek pamanītas un rada sašutumu, līdz ar to izvirzot sabiedrības, arī vienaudžu un otra dzimuma uzmanības centrā. Tas ir manifests – es vairs neesmu bērns.
Mierinājums, ka neesmu pietiekami labs bērna ampluā, rodas arī no vienošanās ar citiem “bēdubrāļiem”. Kopā uzsmēķēt, patrakot pa naktīm, “vārīt podus”, kopā sajusties lieliem ir krietni vien nozīmīgāk. Vienam pašam tas nebūtu tik aizraujoši. Pusaudzim ir svarīgi sevi parādīt, tikt novērtētam kā jau konkurētspējīgam ar lielajiem.
Varētu teikt, ka pusaudža gados mierinājumu sniedz nevis nikotīns, bet pats smēķēšanas process. Arī pieaugušajiem smēķēšana ir komunikācijas veicinātāja. Divi pīpmaņi smēķētavā it kā atrodas uz viena pakāpiena – abi bendē savu miesu. Turklāt, ja sarunu biedriem nav ko teikt, dūmu pūšana ir labs veids, kā aizpildīt klusuma brīžus. Cik gudrs un daudznozīmīgs izskatās dziļdomīgu “dūmu pūtējs” blakus savam biedram ar tukšām rokām.
Pusaudža vecumā, kad cilvēks tiecas “atrauties” no ģimenes un iepazīt sevi kā neatkarīgu sabiedrības šūnu, ir būtiski atrast citu piesaistes objektu, kas nav mamma, tētis vai citi tuvi ļaudis. Piesaistes objekts var būt, piemēram, idejas kopa, mūzikas vai izturēšanās stils. Smēķēšana un citas pieaugušo darbības ir tikai simbols, ar kuru tiek demonstrēta tieksme pēc neatkarības no vecākiem. Var saprast arī vecākus, kas uztraucas, ka viņu bērns, pasarg’ Dievs, var “noiet no ceļa”. Nozīmīga ir kultūras un sociālā vide, kurā pusaudzis ir audzis, kādām vērtībām viņš gatavots. Diez vai, smēķējot un pāris vakaru neatnākot laikā mājās, varētu tikt iedragātas vecāku audzināšanas pūles. Visticamāk, pusaudzis dzird un respektē vecākus, lai gan izpausmes liecina par pretējo.
Tabakā ietilpstošās vielas nenoliedzami ir organismam kaitīgas. Turklāt tieši pusaudža gados to iedarbība var izvērsties vēl negatīvāk. Pusaudža organisms, kas strauji attīstās, ir jutīgāks pret ārējo nelabvēlīgo apstākļu iedarbību nekā pieaugušā ķermenis. Tas attiecas gan uz dzimumorgānu, gan visa ķermeņa straujo attīstību.
Nereti pedagogi galvenokārt skaidro smēķēšanas negatīvo ietekmi uz organismu, un tā ir neapstrīdama. Tiek vicināts pirksts, un pusaudži tiek brīdināti. Diemžēl šāda pretsmēķēšanas kampaņa ne vienmēr izrādās efektīva, jo jaunie tabakas baudītāji parasti jau zina, ka smēķēt nav labi. Pēc nodarbības par smēķēšanas kaitīgumu pulciņš apmācīto jau stāv aiz skolas stūra un, jautri čalodami, smēķē.
Dažreiz, ar pusaudzi pārrunājot iespējamos smēķēšanas iemeslus un kopā meklējot tiem alternatīvas, kaitīgā nodarbe šim cilvēkam kļūst neinteresanta. Protams, to ir viegli sacīt, nepadomājot, ka dažreiz cigarete pusaudža mutē ir lielāka problēma pieaugušiem, nekā pašiem tīņiem. Tāpēc var runāt, cik tīk, bet, ja jaunietim nebūs interese par sarunu, viņš neieklausīsies teiktajā.
Vēlreiz piebildīšu – iespējams, šeit nav jārunā par smēķēšanu kā tādu, bet gan par iemesliem, kas to veicina.
Pusaudžu smēķēšanas problēma nav risināma ar sankcijām. Nevēlēšanās smēķēt vai visefektīvākā atmešanas forma ir paša cilvēka iekšējā motivācija. Gluži tāpat kā ir iespējama sirsnīga saruna bez cigaretes, arī nesmēķēšanas motivācija ir katrā cilvēkā. Aizliegumu kādai jaunai nodarbei vai idejai (mūzikai, modei, smēķēšanai) pusaudzis var traktēt kā nevēlēšanos viņu saprast, un viņš nostājas opozīcijā.
Daudzi pieaugušie uz jautājumu, vai kādreiz ir smēķējuši, atbild: “Jā, bet tas bija pusaudža gados.” Iespējams, katram cilvēkam reiz ir jāuzsmēķē sava tabakas riekšaviņa, lai saprastu, vai viņam tas ir vajadzīgs vai nav.
Pusaudži, jūs jau esat pietiekami pieauguši, lai atbildētu, vai paši esat savas labsajūtas noteicēji, vai arī sevis vērtējumu uzticat draugiem un paziņām.
Smēķēšana ir tikai demonstrācijas līdzeklis, kas nākotnē var radīt visai nepatīkamas problēmas.

Indiāņiem tabaka bija meditācijas, garīgā ceļojuma līdzeklis. Smēķēt bija ļauts īpašos brīžos un to drīkstēja darīt priestera pavadībā. Kolonizatoriem šādi rituāli atgādināja tumsoņu pesteļus. Tabaka galu galā izrādījās laba prece. Domājams, ka maiju indiāņiem bija visai skaidras šādas tirgošanās sekas. Viņi baltādainos iekarotājus nolādēja divējādi: ar sliktu barību, kas veicina miesas aptaukošanos, un tabakas nāvējošo ietekmi. √

Follow veselslv on Twitter

 

   

 

Citi piedāvājumi