1. 1. D vitamīns (25-OH)

Diagnostiskā nozīme

Asinīs pastāv 2 D-vitamīna formas: 25-hidroksi-vitamīns D un 1,25-hidroksi-vitamīns D. Pirmais pārstāvēts lielākā daudzumā un tas ir metaboliski neaktīvs 1,25-hidroksi-vitamīna D priekštecis (kas ir metaboli aktīva forma).

Organisms iegūst D vitamīnu divos ceļos: endogēnā veidā, vitamīnam sintezējoties ādā saules staru ietekmē (D₃), un eksogēnā, no uztura (D₂). Abas formas tiek pārvēršas par 25-hidroksi-vitamīnu D un tālāk par 1,25-hidroksi-vitamīnu D.

Galvenā vitamīna D loma ir kalcija, fosfātu, un magnija absorbcijas regulācija (veicina to uzsūkšanos). D vitamīns ir vitāli svarīgs kaulu augšanas un attīstības procesā: vitamīna trūkuma gadījumā kauli ir mīksti, deformēti, ar traucētu reģenerācijas funkciju, kā rezultātā bērniem var attīstīties rahīts, bet pieaugušajiem osteomalācija (kas izpaužas ar spontāniem kaulu lūzumiem).

Samazināta daudzuma iemesli

- nepietiekoša atrašanās saules gaismā;

- nepietiekoša vitamīna uzņemšana ar uzturu;

- taukos šķīstošo vitamīnu uzsūkšanas traucējumi (Krona slimības, cistiskās fibrozes un citos gadījumos);

- hroniska nieru slimība (jau sākotnējās stadijās);

- hipoparatireoīdisms (parathormons ir nepieciešams D vitamīna aktivācijai);

- dažu medikamentu lietošana (fenitoīna);

Palielināta daudzuma iemesli

- hiperparatireoidisms;

- sarkoidoze;

- dažas limfomu formas;

Normas robežas ir 20-50 ng/ml

Vitamīna D trūkums 88 ng/ml.

1. 2. Kalcijs (serumā)

Diagnostiskā nozīme

Kalcijs atrodas organismā kaulaudu sastāvā, muskuļaudos, spēlē svarīgu lomu tādos fizioloģiskos procesos, kā koagulācija, nervu impulsu pārraide, enzīmu darbība, regulē skeleta muskulatūras un miokarda uzbudināmību.

Kalcija līmeņa regulācijā piedalās tievās zarnas, nieres, kaulaudi un hormoni:

- parathormons, palielina kalcija līmeni asinīs, veicinot kaulaudu resorbciju;

- 1,25-dihidroksiholekalciferols, izdalās nierēs un veicina kalcija uzsūkšanos tievajās zarnās;

- somatotropais hormons, pastiprina kalcija absorbciju zarnās;

- kalcitonīns, izdalās vairogdziedzera C-šūnās, veicina kaulaudu veidošanos un līdz ar to kalcija līmeņa samazināšanos ainīs;

- kortizols, nomāc kalcija absorbciju zarnās;

Asins plazmā kalcijs pastāv 3 formās:

- brīvā, jonizētā formā (50% kopēja plazmas kalcija), kas ir fizioloģiski aktīva,

- saistībā ar anjoniem (5%), pārsvarā ar fosfātiem un citrātiem,

- saistībā ar plazmas proteīniem (45%), pārsvarā albumīniem.

Plazmas kalcija palielināta līmeņa iemesli

- epitēlijķermenīšu adenoma, multiplās epitēlijķermenīšu adenomas; var izpausties trijās klīniskās pamatformās: nierakmeņu (recidivējoši nierakmeņi), kardiālā (stnokardija), osteodistrofiskā (kaulaudu rezorbcija ar osteoporozes pazīmēm).

- epitēlijķermenīšu hiperplāzija,

- epitēlijķermenīšu karcinoma (reti);

- metastāzes kaulos (multiplās mielomas, krūts vēža, limfomas gadījumos, lokālas osteolīzes dēļ);

- pseidohiperparatireoīdisms vai ar malignitāti saistīta humorāla hiperkalciēmija (piem. pie plaušu plakanšūnu karcinomas, krūts un nieru karcinomām audzēji producē proteīnu, kas palielina kalcija reabsorbciju nierēs un kaulu resorbciju);

Plazmas kalcija līmeni ietekmējoši faktori

• Kalcija līmenis palielinās:

- pie acidozes (uz jonizēta kalcija rēķina),

- pie plazmas proteīnu koncentrācijas palielināšanās (uz saistīta kalcija rēķina).

• Kalcija līmenis samazinās:

- pie alkalozes,

- pie plazmas proteīnu koncentrācijas samazināšanās.

Normas robežas

Serumā

Urīnā

1. 3. Parathormons

Diagnostiskā nozīme

Tiek sintezēts epitēlijķermenīšos kā atbildes reakcija uz ekstracelulāra kalcija līmeņa samazināšanos. Tās aktivizē osteoklastus un līdz ar to kaulu rezorbciju, un veicina kalcija iekļūšanu asinīs, turpretim fosfora līmenis asinīs samazinās.

Palielināts kalcija līmenis asinīs nomāc parathormona produkciju. Līdz ar to parathormonu nosaka kopā ar kalcija līmeni serumā.

Hormons un tā fragmenti metabolizējās nierēs.

Palielināta līmeņa iemesli un noteikšanas indikācijas

- epitēlijķermenīšu adenoma (80% gadījumos);

- epitēlijķermenīšu hiperplāzija (15% gadījumos; sekundāra, ja pastāv hroniska progresējoša nieru slimība, piem. renāla osteodistrofija);

- epitēlijķermenīšu karcinoma (mazāk par 5% gadījumos);

- idiopātiskais hiperparatireoidisms;

Samazināta līmeņa iemesli:

- ļaundabīga hiperkalciēmija;

- autoimūns bojājums asociēts ar Adisona slimību;

- diabetes mellitus;

- hroniskais hepatīts;

Normas robežas

1. 4. Fosfors (neorganiskais)

Diagnostiskā nozīme

Neorganiskie fosfora savienojumi ir nozīmīga kaulu un zobu sastāvdaļa. Tā noteikšana ir noderīga pie kaulu, nieru, vairogdziedzera saslimšanas izvērtējuma kopā ar kalciju, parathormonu un D-vitamīnu.

Palielināta līmeņa iemesli un noteikšanas indikācijas

Hiperfosfatēmija: hroniska nieru mazspēja, hipoparatireoidisms, akūta metabola acidoze, akromegālija.

Samazināta līmeņa iemesli:

Hipofosfatēmija: hiperparatireoidisms, malabsorbcijas sindroms, D- vitamīna deficīts, pēcoperācijas periodā, alkohola pastiprināta lietošana, antacīdu terapija, hipokalciēmija

Normas robežas

Bērni (mmol/l)
3 - 6 mēn.: 1,60 - 3,50
1 - 3 g.: 1,10 - 1,95
4 - 15 g.: 1,10 - 2,00